Piektdien, 28. jūlijā, 36. Starptautiskais Ērģeļmūzikas festivāls "Rīgas Doms 2023" aicina uz ērģelnieces Vitas Kalnciemas koncertu "Monologi un dialogi", kurā viņa muzicēs kopā ar obojistu Egilu Upatnieku.

Par gaidāmo koncertu, tā programmu, sadarbību ar Egilu Upatnieku un gaidāmajiem notiekumiem koncertdzīvē Vitu Kalnciemu izvaicā Ilze Medne.

Vai Rīgas Doms ir tā vieta, kurā aizvien ierodoties jūtaties īpaši un pirmreizības sajūta nezūd katru reizi, piesēžoties pie lielā, varenā instrumenta?


Ļoti precīzi formulēts. Sajūta nezūd, gadiem ejot.

Rīgas Doma instruments ir tik brīnišķīgs, ka pie tā vēlas traukties visas Eiropas, un ne tikai, ērģelnieki. Visas šīs kombināciju iespējas, krāsas, kas ir šajā instrumentā - var tikai apbrīnot, kāda pirms gandrīz 140 gadiem, 1884. gadā, ir bijusi gudrība tā veidotājam Kārlim Valkeram.

Precīzi teikts – katrs koncerts man ir kā svētki. Šis festivāls, kurā man būs koncerts, ir īpašs veltījums Maksam Rēgeram. Tāds bija koncertorganizatoru lūgums – iekļaut šī komponista darbus. Zināms, ka Rēgers nodzīvoja īsu dzīvi – tikai 43 gadus, bet viņš ir sarakstījis neticami daudz un neticami sarežģītu mūziku, un ne katrs ērģelnieks tai ķeras klāt.

Izvēle bija, un grūtāko ceļu izvēlējos - šim koncertam esmu gatavojusi veselus piecus Rēgera skaņdarbus. Arī tie ir gana grūti un tehniski sarežģīti. Koncerta nosaukums arī radās no Rēgera cikla „Monologi”, kas rakstīts 1902. gadā. No šī cikla spēlēšu dažas daļas. Dialogi būs kopā ar Egilu Upatnieku – ērģelēm ar oboju, kas ļoti saskanīgi veidojas, jo oboja ir arī viens no ērģeļu reģistriem. Oboja kā instruments pēc savas būtības, ar savu kantilēno raksturu zināmā mērā nosaka visa koncerta kopējo noskaņu. Tas noteikti būs romantisks, kantilēns. Būs arī citu valstu mūzika – Jozefs Renbergers, piemēram, ļoti labi sader kopā ar Rēgeru. Tas ir Lihtenšteinā dzimis komponists, bet visu mūžu nodzīvojis Bavārijā. Stilistiskā saķere ar Rēgeru ir ļoti tuva. Vēl man gribējās nedaudz no latviešu mūzikas, kā jau vienmēr – gribēju salīdzināt, kāda ir Daces Aperānes „Pastorāle” un kāda tā ir Maksam Rēgeram. 90 gadi tās šķir. Kas man likās īpaši jauki – atradu Jāņa Mediņa Adagio. Man nav informācijas, vai tas ir spēlēts Rīgas Domā, tas nāk no Obojas sonātes un faktiski ir klavierpavadījumā, bet tik ļoti labi „guļ” arī manā ērģeļu pārlikumā. Jānis Mediņš man vienmēr ir bijis tuvs, un šī būs mazā daļiņa no latviešu mūzikas. Noslēgumā arī franču romantisms. Viss tādā romantisma zīmē.