No 4. līdz 11. oktobrim Cēsīs jau 11. reizi notiks Alfrēda Kalniņa jauno ērģelnieku festivāls, turpinot 2001. gadā aizsākto tradīciju - pulcēt mūzikas skolu un mūzikas vidusskolu jaunos ērģelniekus, lai bagātinātu viņu koncertpieredzi un veicinātu profesionālo izaugsmi, attīstītu pedagogu sadarbību, pieredzes un jaunu ideju apmaiņu.

Festivāla īpašais viesis šogad būs Gdaņskas Mūzikas akadēmijas profesors ērģelnieks Andžejs Šadeiko. Viņš vadīs meistarklases jaunajiem mūziķiem un sniegs koncertprogrammu ar dažādu laikmetu poļu komponistu mūziku, tai skaitā, atskaņojot arī savas kompozīcijas.

Ar festivāla māksliniecisko vadītāju Leldi Krastiņu pārspriežam aktuālo situāciju Latvijas jauno ērģelnieku jomā, uzzinām vairāk par festivāla programmu, kas priecēs klausītājus Āraišos, Jaunpiebalgā un Cēsīs, par šo baznīcu instrumentiem un Alfrēda Kalniņa un Marģera Zariņa saikni ar Vidzemes mūzikas dzīvi. 

Anete Ašmane-Vilsone: Vai Cēsīs šobrīd jums ir daudz ērģelnieku?

Lelde Krastiņa: Pietiekoši daudz. Galvenais jau ir tradīciju turpināšana: vieni audzēkņi skolu pabeidz, citi nāk vietā. Tā nu mēs turpinām un vienmēr atceramies Alfrēdu Kalniņu. Mēs arī savu skolu tā mīļi saucam par Alfrēdskolu, jo

mani vienmēr uzrunājis fakts, ka Alfrēds Kalniņš jau ļoti agrā jaunībā, deviņu gadu vecumā, pirmo reizi piesēdās pie Cēsu baznīcas ērģelēm, un tas bija tāds liktenīgs mirklis viņa dzīvē – ar ērģelēm viņš kļuva saistīts uz visu mūžu. Tā bija viņa lielā mīlestība un kaislība.

Tas arī rosinājis gan šī festivāla radīšanu, gan arī jauno mūziķu izglītošanu, kas nu jau izplatījusies visā Latvijā. Esmu lepna, ka tieši Cēsis bija pirmā skola, kurā tika izveidotas ērģeļspēles apmācības iespējas. Šobrīd ērģelnieki mācās gan Jaunpiebalgā, gan Valmierā, gan Jūrmalā, Rīgā, Ventspilī, cerams, arī Liepājā. Tāpat Latgalē: Daugavpilī, Kārsavā, Rēzeknē, Saldū. Tās ir gan mūzikas skolas, gan arī mūzikas vidusskolas, un tā ir brīnišķīga iespēja – ērģeļspēli sākt apgūt mūzikas skolā, pēc tam to turpināt mūzikas vidusskolā un tad jau arī Latvijas Mūzikas akadēmijā. 

Cik liela interese no jauno mūziķu puses ir tieši par ērģelēm? Vai tā gadu gaitā palielinās, samazinās vai ir nemainīgi augsta?

Tas ir dažādi. Ir skolas, kurās ērģeļspēle ir kā atsevišķa specialitāte, bet, runājot par Cēsīm, mēs pēdējos gadus pieturamies pie tādas sistēmas, ka ērģeles ir kā radniecīgais instruments klavierspēles audzēkņiem: visi, kas mācās klavieres, paralēli apgūst arī ērģeļspēli, un es šo uzskatu par ļoti labu variantu, jo klavierspēle dod pamatus gan pirkstu tehnikā, gan mūzikas izglītībā kopumā, apgūstot repertuāru, un blakus tam visam ir iespēja apgūt ērģeles – tas ir ļoti labs pamats tālākai izglītībai!

Nereti pianistiem, kuri ir koncertmeistari, priekšā nāk situācija, ka koncerts notiek, piemēram, baznīcā, kur ir tikai ērģeles. Ja esi apguvis kaut vai to spēles pamatus un pēc tam ar savu pieauguša cilvēka pieredzi vari to likt lietā, tā ir ļoti laba iespēja! Mūsdienās visu mēdz salīdzināt ar tirgu: jo vairāk proti un vari, jo esi izdevīgākā situācijā!

Vai ērģeles, pie kurām jūs pati muzicējat Cēsu Svētā Jāņa baznīcā, ir tās pašas, pie kurām bērnībā piesēdās Alfrēds Kalniņš?

Gluži nē. Tas bija cits instruments, taču ir ziņas, ka viņš sēdies arī pie šīm ērģelēm un spēlējis koncertus gan Vispārējo dziesmu svētku laikā, gan tāpat, interesējoties par savu bērnības pilsētu. Tāpat viņš vasaras pavadījis Āraišos un muzicējis Āraišu baznīcā. Tāpēc arī šogad mūsu festivāla programmā ir gan Āraiši, gan Jaunpiebalga. Tas tā labi saistās kopā.

Vairāk - ierakstā.