Eduards Aivars, īstajā vārdā Aivars Eipurs, ir atzīts brieduma paaudzes dzejnieks, kura krājumi „Jā” un, īpaši, „Ainava kliedz” (abi iznāca 1996. gadā), ir ietekmējuši latviešu jaunāko dzeju. Savukārt krājumi „Es pagāju” (2001), „Jauns medus” (2006), „Sakvojāžs” (2011), „Dzejoļu remonts” (2020) ir ieguvuši balvas vai bijuši nominēti. Eduarda Aivara dzeja tulkota vairākās valodās un viņš pats arī atdzejo.

Nesen izdevniecībā "Aminori" iznāca viņa jaunākais krājums "Acu dzīres".  Ar dzejnieku tikās Liega Piešiņa.

Vai, iznākot vienpadsmitajam dzejoļu krājumam “Acu dzīres”, atceries sākumu? Kāds bija tas laiks un kāpēc sāki rakstīt dzejoļus?

Jā, atceros. Bērnībā biju domājis, ka rakstīšu prozu, bet nekad nebiju domājis, ka rakstīšu dzeju. Ar dzeju līdz vidusskolas beigām nebiju uz “tu”, tikai vēlāk, studiju laikā. Es sāku rakstīt 26 gadu vecumā tāpat kā Jānis Baltvilks un Anda Līce. Tas notika saistībā ar diviem braucieniem uz Kamčatku, kur neteiktu, ka ieguvu atklāsmi nākamajai dzīvei, bet kaut kāds logs pavērās un es ieraudzīju pasauli citādāk. Atbraucot atpakaļ, Latvijā viss likās skaistāks un poētiskāks. Tas attiecas uz visu, ne tikai uz dabu, bet arī uz abstraktām lietām.

Kad 1982. gada rudenī sāku strādāt Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja filiālē “Sprīdīšos”, aizbraucot uz “Sprīdīšiem”, es vienkārši apsēdos pie palodzes un sāku rakstīt.

Skatījos pa logu un rakstīju. Ne par to, ko redzu, bet kaut kas bija noticis. Vai es jau biju apskatījies ekspozīciju vai iepazinies ar Brigaderes bibliotēku, to nemācēšu teikt, bet tāds bija sākums.

Ilmārs Šlāpins ir redaktors tavam dzejoļu krājumam “Acu dzīres”. Kādiem cilvēkiem ir šīs “Acu dzīres”?

Ļoti dažādiem. Pirmkārt, šis krājums ir nedaudz plānāks par maniem iepriekšējiem krājumiem. Tas kaut kādā mērā ir saistīts ar nosaukumu. Diezgan daudz dzejoļu palika ārpusē, jo tie vienkārši šajā grāmatā īsti nederēja. Katrs uz lappušu malām varētu rakstīt savas pārdomas. Kaut gan mana minimu grāmata sauksies “Minimas jeb esmu dzimis Paganels”, es esmu arī dzimis optimists.

"Acu dzīres" lielā mērā ir prieks par pasauli, bet tur ir ietverts viss spektrs, arī dzīres mēra laikā, jo kaut kur tepat notiek karš.

Arī grāmatas atvēršanā teicu, ka ierakumos Ukrainā kareivji joko, citādi nav iespējams izdzīvot. Kā bija rakstīts vienā ukraiņu autora eseju grāmatā, mēs labi apzināmies, ka mēs pakāpjamies uz šo karavīru pleciem un rakstām savas brīnišķīgās esejas un dzejoļus par karu. Bet, kas attiecas uz prieku par pasauli, man pasaule vismaz pusi mūža un agrā bērnībā nav likusies pelēka. Man tā ir likusies pelēka varbūt starp sešiem un 23 gadiem, kaut gan tur ietilpst visi skolas un studiju gadi. Bet tad drīzāk pasaule bija pelēka. Es tāds īsts pesimists nekad neesmu bijis, un acis ir kanāls.