Piektdien, 15. augustā, notiks jau 14. dzejas un elektroniskās mūzikas cikla "Dzejas pusnakts" pasākums, kas, iepriekš risinājies baznīcā, iepirkšanās centrā, skolā, graustā, kazino, cirkā, arī Tartu doma baznīcas drupās, nu aicina uz Daugavgrīvas cietoksni. Šoreiz tēma - “Dzejas brīvība un tās robežas”, un visas nakts garumā ar dzejas lasījumiem uzstāsies Krišjānis Zeļģis, Inga Pizāne, Zintis Sils un Artūrs Bricis, dzejnieču grupa “Post-mistiķes”, performanču apvienības “Briežrags” un “Drāmas dāmas”, kā arī Latvijas dzejas slama dalībnieki. Katrs mākslinieks sev izraudzījies “pusnakts vārdu” jeb pseidonīmu. Dzejas lasījumus papildinās performatīvi elementi, mijoties ar elektronisko mūziku un projekcijām, kas radīs gotisku gaisotni ar veļu tēliem vēsturiski nozīmīgajā Daugavgrīvas cietoksnī.

"Dzejas pusnakts" notiek kopš 2023. gada jūnija un apvieno literatūru ar mūziku un citām mākslas jomām, cenšoties ieinteresēt jauniešu auditoriju literatūrā. Dāvis Eņģelis ar "Dzejas pusnakts" producentu Kārli Knospiņu sarunājas par dzeju un elektronisko mūziku, dzejas performanci un dzejnieku alter-ego tēliem, kurus varēs sastapt pasākumā.

Kādas ir tavas attiecības ar dzeju un dzeju uz skatuves? Esi iestudējis vismaz vienu, varbūt arī vairākas dzejas izrādes. Kāda ir dzejas loma tavā dzīvē?

Dzeja vienmēr ir bijusi piesaistoša. Kaut vai skolā, mācoties literatūru, dzeja ir ieinteresējusi. Dzeja var būt izrādē, bet tagad ar “Dzejas pusnakti”, dzeja var būt arī performance, un šo performanci var veidot kopā ar pašiem autoriem, ar autoru dzeju.

Dzeja, manuprāt, ir ļoti interesanta, un ir tik daudz dažādu veidu, kā to apspēlēt.

Paturpini, lūdzu, par dzejas performanci! Kādos veidos mēģināsiet izpētīt šo dzejas aspektu?

“Dzejas pusnaktī” unikālais ir tas, ka ir ne tikai autors, kas lasa dzeju, bet, pirmkārt, autori izvēlas savu pusnakts vārdu un uzstājas nedaudz citādākā tēlā kā parasti. Otrkārt, ir dažādi performatīvi elementi, kas iekļauj mūziku, horeogrāfiju, scenogrāfiju - ir dažādi veidi, kā izteikties.

“Dzejas pusnaktī” kopā ar dzeju ir arī elektroniskā mūzika, videoprojekcijas, performances, dzīvā mūzika, un tas viss kopā veido ļoti interesantu dzejas attēlojumu.

Radio arhīvā ir dažas antoloģijas, kur latviešu dzejnieki ir ierunājuši savus dzejoļus, un parasti viņus pavada kāds mūziķis, kas ir veidojis skaņas celiņu. Gandrīz vienmēr tā ir elektroniskā mūzika. Kā tev šķiet, tā ir laikmeta zīme? Vai arī lasīts teksts vienkārši labi sapas ar to skaņas spektru, ko dod elektroniskie instrumenti?

Ir šis dzejas ritms, kas, man šķiet, mūsdienās jau ir pazudis, un varbūt pat labi, ka tā, bet tas noteikti ļoti labi sader ar elektronisko mūziku.

Bet nav arī tā, ka tā vienmēr ir elektroniskā mūzika. Mūsu gadījumā tas saistīts ar autoru un noteikto pasākuma tematiku. Elektroniskā mūzika vienkārši ir pateicīgāka tieši ritma ziņā.

Jūsu pasākumā Daugavgrīvas cietoksnī centrālo lomu no mūzikas skatupunkta ieņems elektroniskās mūzikas partitūras?

Jā, bet “Dzejas pusnaktī” tas ir nedaudz citādāk.

Mēs veidojam kontrastu starp šīm abām pasaulēm, kas ir elektroniskā mūzika un ballīte un dzeja ar tās vēstījumu.

Protams, tas viss kopā veido vienotu redzējumu apmeklētājam, bet mēs tiecamies uz dzejas un elektroniskās mūzikas kontrastu.