7. jūnijā Melngvalvju nama Svētku zālē uz solokoncertu aicina pianists Daniils Mickevičs, kurš šobrīd ir Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijas students prof. Sergeja Osokina klasē, pērnruden uzvarēja Jāzepa Vītola VIII Starptautiskajā pianistu konkursā, bet šopasar ieguva arī pianistes Diānas Ketleres iedibināto profesora Teofīla Biķa piemiņas stipendiju "Atspulgi". Melngavju namā izskanēs programma ar V. A. Mocarta, F. Šūberta, F. Šopēna, K. Debisī un M. Ravela klavierdarbiem. Plašāk uzzinām mūziķa sarunā ar Dinu Dūdiņu-Kurmiņu.

Daniils Mickevičs: Programmas ideja tapa diezgan ilgstošā procesā. Man ļoti patīk tas galarezultāts, pie kāda esmu nonācis – tā ir ļoti daudzveidīga, krāšņa programma - ceļojums pāri gadsimtiem, stiliem, laikmetiem. Faktiski es tā varu teikt par katru savu programmu, bet varbūt šoreiz it īpaši. Atskaņošu sev ļoti mīļus komponistus, divi man pašam solokoncertā būs pitmoreiz, pirms tam viņu darbus atskaņoju retāk – tie ir Mocarts un Šūberts. Tāpēc man ir interesanti no jaunatklājuma skatupunkta.

Kādas ir Jūsu attiecības ar Šūbertu? Tuvākas nekā ar Mocartu?

Es teiktu, ka ar abiem komponistiem vienlīdz tuvas, ja runā par mūzikas klausīšanos. Ja par mūzikas izpildījumu – tie ir visādā ziņā sarežģīti komponisti. Šūberts, iespējams, ir vēl sarežģītāks komponists nekā Mocarts, jo viņā apvienojas romantiskā daba ar patiesumu. Patiesumu mūzikā izteikt, manuprāt, ir daudz sarežģītāk, nekā kaut ko teatrāli parādīt. Līdz ar to, šis ir arī tāds sirdsapziņas izaicinājums uz skatuves būt tīram, patiesam, nemelot klausītājiem un sev un spēlēt mūziku maksimāli tā, kā es to iedomājos.

Mocarts un Šūberts koncerta pirmajā daļā, pēc tam ceļojums uz Poliju un Šopēns. Tad Francija ar Debisī un Ravēlu. Vai Jūs varētu mazliet raksturot arī Šopēnu?

Lielo spožo polonēzi esmu spēlējis iepriekš, vēl mācoties Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā pie skolotājas Ilzes Treijas. Šis skaņdarbs man ir ļoti mīļš. Tas ir viens no ārišķīgākajiem skaņdarbiem, ko atskaņošu, bet noteikti sakot to labā, pozitīvā ziņā. Tāds apvienojums – Andante spianato liriskais, plūstošais dziedājums un spožā polonēze, kas ir tiešām spoža no visādiem aspektiem. Tas būs ļoti spilgts kontrasts Šūberta četriem impromptiem op. 90.

Tad seko kaut kas absolūti liriski, gaisīgi netverams – Debisī un viņa "Bergamas svīta" ar burvīgo "Mēnessgaismu".

Šis skaņdarbs ar līdzīgu stāstu arī ir spēlēts agrāk, bet šeit pārmaiņas man ar laiku veidojies atšķirīgs skatījums. Agrāk Debisī man bija ļoti sarežģīts komponists, jo daudz profesionālu uzdevumu skaņas veidošanā, pareizā stila atrašanā.

Un kā atšķiras Šopēna skaņas veidošana no Debisī skaņas veidošanas?

Ļoti stipri atšķiras. Ar skaņas intensitāti, kopējo attieksmi romantiskajā mūzikā, ar to, ka es pilnībā piedalos mūzikas tecējumā, tajā notikumu virpulī. Debisī es vairāk skatos no malas un novēroju šo skaistumu. Tā tomēr mazliet auksta mūzika ar visu savu brīnišķīgo skaistumu un izsmalcinātību. Šopēns ir daudz siltāks komponists, ja varam tādās kategorijās salīdzināt.

"Bergamas svīta" ir skaņdarbs, kas spēlēts agrāk, ļoti ilgu laiku bija arī viens no maniem TOP skaņdarbiem kā klausītājam, tāpēc man liels prieks, ka varēšu ar šo skaņdarbu dalīties.

Un noslēgums tomēr dramatisma zīmē – Ravela Valsis.

Šis ir pavisam nesen iestudēts skaņdarbs, tikai pavasarī ar to iepazinos. Attiecības ar šo darbu man ir bijušas nedaudz citādākas. Agrāk Ravela Valsi no viņa daiļrades vismazāk klausījos, sākumā tas man šķita par sarežģītu vai drūmu. Bet šoreiz tieši ar šādu mērķi to arī izvēlējos – lai vairāk iepazītu un iemīlētos šajā skaņdarbā, jo skaidrs, ka tas ir ģeniāls meistardarbs.

Un izdevās iemīlēt?

Jā, tiešām. Darbā procesā, strādājot ar mūzikas detaļām, atsevišķiem elementiem, redzot arī visu skaņdarbu kopskatā, es daudz vairāk sapratu komponista ieceri attiecībā uz šo skaņdarbu; to, kāpēc šis valsis ir tik ļoti nozīmīgs arī 20. gadsimta mūzikas kontekstā un kāpēc tas ir viens no spožākajiem Ravela darbiem.