Kinoteātris Splendid Palace šogad svin savu simtgadi, un dižās jubilejas gadā kinoteātrī jau notikuši vairāki nozīmīgi pasākumi.

Bet jau rīt, 13. septembrī, kinoteātris aicina uz 100. jubilejas rudens sezonas atklāšanu, ko iezīmēs ne tikai kino, bet arī īpašs mākslas darbs. Par visu plašāk sarunājamies ar Splendid Palace māksliniecisko vadītāju, kinozinātnieci Dairu Āboliņu. 

Liene Jakovļeva: Tu taču piekritīsi, ka vienam kinoteātrim simtgade – tas ir ļoti cienījams skaitlis?

Daira Āboliņa: Mūsu reģionā tas ir ļoti īpašs gadījums. Domāju, ka pasaulē vispār nav daudz kinoteātru, kuri varētu svinēt simtgadi tajā nozīmē, ka patiešām no 1923. gada līdz šodienai šajā kinoteātrī, pārejot pāri visādiem laikiem un trakumiem politiskajā dzīvē, ir rādīts kino.

Tiešām tādu lielu pārtraukumu un pārrāvumu nav bijis?

Ja neņem vērā, ka bija mazliet barikādes, bija mazliet "kovids", kad arī tika meklēts risinājums – sākās "Splendid Garden" projekts, kura ietvaros sākām skatīties kinoteātri ārā uz ielas, jo nevarējām skatīties zālē –, citādāku pārrāvumu nav bijis. Protams, pašas filmas gan vienmēr atspoguļojušas to laiku, kad tikušas izrādītas.

Un droši vien simtgades svinības atspoguļos gan pagātni, gan šodienu, gan rītdienu. Jau rīt aicinot arī medijus uz tikšanos un sezonas ieskandēšanu, esat atklājuši, ka būs ne vien kino, bet arī māksla kino priekšā…

Tiks atklāts Aivara Vilipsona veidots tēlniecības darbs, kas atradīsies pie kinoteātra sienas un aizvietos šobrīd tur nevienam nepamanāmo veco laiku plāksni, kas liecināja, ka tas ir kinoteātris. Šobrīd tas būs kinoteātris, kurš ir simtgadīgs.

Aivars Vilipsons, mūsu mudināts, drusku padomāja, un pēc komentāra, ka viņš "nezin, vai būs ideja", ideja viņam atnāca, un tā ir ļoti cienījama un iedvesmojoša: rīt šī kinoteātra vizītkarte, kas atrodas pie ēkas sienas, tiks atklāta: tā ir veidota baltā marmorā ar misiņu ar gaismas efektu, kas īpaši labi redzams kļūs vakarā.

Tā ir ideja par to, ka šajā ēkā notiek brīnums un nekad vairs nevienam nebūs jāstāv pie kinoteātra durvīm un jādomā – hm, interesanti, kas tā ir par ēku, kas tā ir par pili, kas tur notiek? Tagad tas būs skaidrs. Tur būs minēts, ka šis ir simtgadīgs kinoteātris, un tur tiek aicināti cilvēki uz kino kā brīnumu – ja gribam būt poētiski. Ideja jāredz savām acīm: tas ir stāsts par vienu skatītāju, kurš palicis zālē pēc tam, kad filma jau ir beigusies, lai vēl mazliet pakavētos šīs filmas iespaidā. Šāda ir ideja šim mākslas darbam, ko mēs veltām šī kinoteātra dibinātājam – Jemeļjanova kungam. Jau no rītdienas  pulksten 16 to varēs aplūkot ikviens. Īpaši to aicinu apskatīt diennakts tumšajā laikā, kad mākslas darbs būs redzams vispilnvērtīgāk, jo ir padomāts par to, kā radīt ekrāna un kinozāles sajūtu – objekts ir mazliet telpisks. 

Sarunas turpinājumā Daira Āboliņa iezīmē simtgades notikumus, kas kulmināciju sasniegs šī gada nogalē, kā arī stāsta par diviem galvenajiem atslēgas vārdiem, kas saistīti ar svinībām.