30. jūnijā plkst.19.00 "Hanzas peronā" koncertsērijas "Klavierstāsti" ietvaros ar jauno soloprogrammu Decoder uzstāsies pianists Dainis Tenis, kuru plašāk par šo koncertu izvaicājam "Klasikas" rīta intervijā.
Dainis zināms kā pianists, kurš ērti jūtas, atrodoties uz robežas starp klasisko un neakadēmisko mūziku. Kopš Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas absolvēšanas viņš darbojies gan kā pianists - solists, gan kā instrumentālās grupas Dagamba dalībnieks.
Pianista oriģinālmūziku caurstrāvo akustiskais klavieru, sagatavoto klavieru un elektronikas skanējums. Savā debijas albumā pianists vienlīdz lielu uzmanību pievērš abiem sev interesējošiem virzieniem - gan akadēmiskai klavierspēlei, kas ir visas mūzikas pamatā, gan nerimdināmai vēlmei eksperimentēt un testēt zināmā robežas.
Koncertā Dainis Tenis izpildīs savus oriģināldarbus klavierēm, kuros apvienojis sev tuvākos mūzikas žanrus - neoklasisko, ambiento un elektronisko mūziku. Īpašu noskaņu radīs pasaulslavenā klavieru būvētāja Dāvida Kļaviņa Una Corda.
Akustisko vidi ar unikāliem tembriem papildinās analogo sintezatoru skaņas un bungmašīnas ritmi.
Iedvesmojoties no laikmeta, kas mudina pārskatīt vērtības, jaunais albums Decoder radīts kā mūziķa iekšējās pasaules spogulis, kas pianista līdzšinējos muzikālos meklējumus transformējis 11 jaunās kompozīcijās. Albums ir retrospektīvas pārdomas par jautājumiem, kas, kur, kāpēc un kad es esmu. Mūziķim īpaši saistošs temats ir pagātnes, tagadnes un nākotnes attiecības.
Liene Jakovļeva: Pēc vairākkārtējas pārlikšanas beidzot jūs rīt gaidīsiet uz "Klavierstāstiem". Vai varētu mazliet noraksturot to formātu, kā "Hanzas peronā" šie klavieru stāsti tiek stāstīti un ar ko kopā?
Dainis Tenis: "Klavieru stāsti" "Hanzas peronā" man tiek uzticēti vienam pašam. Man daudzi jautājuši, nu, kas tad tev viesos būs, ar ko tu spēlēsi kopā?
Visiem atbildu, ka man viesos būs trīs instrumenti - flīģelis, Dāvida Kļaviņa Una Corda un analogais sintezators. Un tas arī viss. Neviena cita viesa nebūs.
Bet par to formātu. "Hanzas perons" pēc lielās pandēmijas šim ciklam uzrunājis vairākus mūziķus, un sanācis tā, ka es šo ciklu noslēdzu. Bija diezgan daudz mūziķu un interesantas programmas - bija ne tikai par pianisti, bet arī dažādi solisti, kas uzstājās kopā ar pianistiem. Tie ir intīmāki, mazākai auditorijai veltīti sirsnīgi koncerti, bet manā gadījumā tie ir sirsnīgi klavieru stāsti, kuri skan no mana jaunā albuma ar nosaukumu Decoder.
Vai pareizi saprotu, ka tie ir unikālajam instrumentam Una Corda radīti darbi?
Tieši šis albums nav rakstīts uz Una Corda, bet gan uz Steinway G klavierēm.
Kad sāku strādāt pie šī albuma, man nebija īsti svarīgi, kādas būs klavieres vai kā tās skan - jo, ja zini, kā konkrētajai mūzikai jāskan, vari iedarbināt jebkuras klavieres.
Toreiz, kad sākās pandēmija, man bija iespēja uz ilgāku laiku tikt pie Steinway G. Tomēr "Hanzas peronā" no albuma materiāla daudzus darbus atskaņošu uz Una Corda.
Kā jūs satikāties ar Dāvidu Kļaviņu un šo instrumentu?
Viss sākās caur vienu manu paziņu. (..) Aizbraucu uz Kuldīgu. Nejauši sanāca tā, ka Dāvids Kļaviņš savu Una Corda nolika uz ielas vienā kvartāliņā, bija tāds kā maziņš koncertiņš, kas īsti nebija mans koncertiņš, bet beigās sanāca, ka arī es tur spēlēju. Tā arī iepazināmies. Pēc tam Dāvids pienāca pie manis, sākām runāt un iepazināmies. Sapratām, ka mums ir kopīgs domu gājiens un mani ļoti, ļoti, ļoti uzrunā un patīk viņa Una Corda. Ļoti patīk, kā tas skan, cik tas ir intīms un cik ļoti toņu ziņā daudzveidīgs. Parastās klavieres tā diemžēl nespēj.
Ir diezgan grūti raksturot mūziku, bet mēs zinām, ka esat Latvijas Mūzikas akadēmijas absolvents, jūs esat Dagamba mūziķis, turklāt ļoti daudzpusīgs. Kādā noskaņā, kādā stilistikā ir mūzika, kura skan jūsu jaunajā albumā?
Ja Decoder mēģinām ielikt kādos rāmīšos, tad tas visdrīzāk ir ambientais stils un neoklasicisms. Respektīvi, tā nav klasiskā mūzika, bet tas nav arī pops vai poproks, kas ikdienā varētu skanēt komercradio. Tā ir tāda abstraktā mūzika. Daudzi man saka, ka šāda mūzika ļoti labi derētu filmām. Es piekrītu. Pasaulē ir maz, bet tie ir labi zināmi pianisti, kas pārstāv šo mūzikas stilu. Nils Frāms, Ļubomirs Meļņiks, kas uzstājies Ventspilī. Kaut kā mani tik ļoti uzrunāja tas stils - es to pat nemeklēju, tas viss vienkārši atnāca pie manis. Par pirmo skaņdarbiņu ir pavisam interesants stāsts. Sēdēju dzīvoklī Rīgā, ārā bija pavasaris, bija pagājuši jau kādi trīs četri mēneši kopš pandēmijas sākuma, uz ielas nevarēja iet. Pa logu man paveras ļoti skaists skats uz parku, kurš parasti ir pilns ar bērniem - vienmēr no rītiem tur čalo!
Es pamostos, apsēžos uz palodzes iedzert rīta kafiju, un tur nav neviena bērna! Tikai daži čalo kaut kur tālumā. Un es pilnīgi jūtu - nu nē, ir jāsēžas pie klavierēm un jānoķer. Un tā es noķēru pirmo sajūtu sevī, ka šis ir jāpiefiksē. Ka šis mirklis ir jāatceras.
(..) Bet Forward, piemēram, kas nāca pēc tam, ir skaņdarbs, kurā apvienoju akustisko klavieru skaņu kopā ar analogo sintezatoru, iekļaujot tajā Rahmaņinova prelūdiju soldiēzminorā: tur ir tikai viens motīviņš. Kāpēc tieši šī prelūdija? Tāpēc, ka nosaukumā Forward mēģināju salikt sajūtu un atmiņas no laikiem, kad mācījos Mediņskolā, kur man skolotāja teica - "Daini, tikai uz priekšu!'
Vai jauno albumu var jau iegādāties, vai tas pagaidām meklējams straumēšanas platformās?
Pagaidām ir tikai straumēšanas platformās. Par disku es vēl pagaidām neesmu līdz galam izdomājis, bet iespējams, ka būs. Un ja būs, tad no augusta.
Ieteikt
Latvijas Radio aicina izteikt savu viedokli par raidījumā dzirdēto un atbalsta diskusijas klausītāju starpā, tomēr patur tiesības dzēst komentārus, kas pārkāpj cieņpilnas attieksmes un ētiskas rīcības robežas.
Pievienot komentāru
Pievienot atbildi
Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai X profilu!
Draugiem.lv Facebook X