Tulkotājas Daces Deniņas veikums ir vairāk nekā 60 grāmatu tulkojumi no angļu, dāņu, norvēģu un zviedru valodām. Liega Piešiņa, iesākot sarunu ar Daci, skaidroja, kā pie šīm četrām valodām nonākusi.

Dace Deniņa: Angļu valoda jau palikusi novārtā, jo pārsvarā tulkoju no skandināvu valodām. Latvijas Universitātē iestājos studēt angļu valodu, bet tad,

90. gadu sākumā, parādījās pirmie skandināvu valodu pasniedzēji, bija iespēja pieteikties dāņu valodas kursā. Tā arī izdarīju, un tas pārvērtās par kaut ko ļoti nozīmīgu manā dzīvē,

jo tieši dāņu valoda paver ceļu uz pārējām skandināvu valodām. Mūsu pasniedzējs Karstens Lomholts kopā ar Pēteri Jankavu nodibināja izdevniecību “Atēna”, un tā tas viss sākās.

Kura bija nākamā valoda, norvēģu?

Jā, un pēc tam zviedru. Pie tā labā veidā vainojama “Atēna”, kas man lūdza pamēģināt, vai sanāks, un patiešām viss izdevās. Tā sāku tulkot arī no norvēģu un zviedru valodām.

Cik atšķirīga ir šī literatūra? Ko mēs kā latviešu lasītāji iegūstam?

Tās ir ļoti plaša un bagāta literatūra no visiem labi pazīstamajiem klasiķiem, latviešu iemīļotajiem skandināviem Hamsuna, Ibsena, Lāgerlēvas, Unsetes un citiem, arī 20. gadsimta vidus autori, kas varbūt pie mums nav tik plaši pazīstami. Tagad mēs cenšamies iepazīstināt ar 21. gadsimtu. Tā ir ļoti plaša literatūra, ļoti daudzveidīga. Diemžēl, tā kā grāmatas arī jāpārdod, ne tikai jāizdod, lielu vietu klāstā ieņem kriminālromāni.

Skandināvu kriminālromāni ir populāri visā pasaulē, tos pērk ļoti labi, un arī pie mums izdod un pērk. Bet mēs cenšamies iepazīstināt arī ar citu vērtīgu literatūru.

Attiecības ar detektīvliteratūru arī pirms tam bija labas?

Es arī pirms tam lasīju detektīvus. Man patīk atslodzei palasīt. Man ir bijis tas prieks strādāt ar pašiem labākajiem skandināvu detektīvu autoriem, Jusi Adleru-Olsenu, tagad daļēji arī ar Jū Nesbē.

Jāpiemin Stīga Lārsona darbu triloģija 2015. gadā.

Jā. Lārsons bija visa iesākums, kas iesāka milzīgo popularitātes vilni. Tas bija ļoti aizraujošs darbs. Man ļoti žēl, ka autors tik ātri aizgāja no dzīves un nevarēja pats turpināt, jo viņš noteikti būtu turpinājis citā veidā.

Skandināviem izdodas iepīt savas sociālās problēmas un visu sabiedrības panorāmu kriminālromānos. Tā ir interesanta iespēja ieskatīties skandināvu dzīvē.

Tas, kāpēc tieši šobrīd vēlējos ar Jums satikties, ir saistīts ar grāmatu “Ļaudis, kas sēj sniegā”.

Man prieks, ka šī grāmata tiek pamanīta. Katru reizi nopriecājos, kad kāds to izlasa un ir sajūsmā, un nāk pie manis ar labām atsauksmēm. Ļoti priecājos par to. Man šo piedāvāja apgāds “Jānis Roze” un Renāte Punka. Ieskatījos grāmatā un uzreiz redzēju, ka tas būs kaut kas ļoti interesants. Autore Tīna Hārneska ir sāmu izcelsmes zviedriete. Šis ir viņas debijas romāns. Tas šķiet gandrīz vai neticami, jo tas uzrakstīts tā, kā to droši vien nespētu daudzi pieredzējuši autori. Ārkārtīgi bagāta valoda. Sižets ir ļoti iztēles bagāts, interesants, ar izstrādātiem spilgtiem tēliem. Tur ir gan prieks, gan humors, gan skumjas - kā dzīvē.