Japāņu režisores Čie Hajakavas filma "Renuārs" (Renoir), kuras seansi Rīgas Starptautiskajā kino festivālā vēl būs skatāmi 24. un 25. oktobrī, ir pustoņos izturēts stāsts par iztēles dziedinošo spēku.

Filmā vērīgi notverta delikātā pāreja no bērnības uz pusaudža vecumu caur 11 gadus vecas meitenes acīm, kurai bieži nākas domāt par nāvi, vērojot tēva cīņu ar neārstējamu slimību. Fuki savu patvērumu rod fantāzijās un iztēlē, kurai atklājas arvien jauni horizonti.

Kad realitāte pieviļ, cik tālu eskeipisms mūs var spēcināt tā, lai mēs paši sev nenodarītu pāri?

Japāņu režisores Hajakavas spēlfilma, kas izrādīta Kannu galvenajā konkursā, ir dziļi personīgs un atmiņās iekrāsots darbs – pusaudzes vecumā viņas tēvs smagi slimojis un režisore patvērusies pasaulē, kas bijusi "viņas galvā".

Netieši turpinot Jasudžiro Odzu ģimenes drāmu tradīciju, režisore izvērš savas alter ego varones pasauli vienas vasaras garumā delikātā un poētiskā manierē.

Filmas nosaukumā ietverta atsauce uz Japānas sabiedrības aizraušanos astoņdesmitajos gados ar rietumu kultūru un mākslu, īpaši diženā impresionista Pjēra Ogista Renuāra darbiem. Režisore stāsta, ka bērnībā viņu apbūrusi Renuāra glezna "Mazā Irēna" (jeb Irēnas Kānas d'Anvēras portrets), un tēvs viņai nopirka tās reprodukciju. "Tāpat kā es, Fuki mudina savu tēvu nopirkt Renuāra kopiju, tāpēc nolēmu – filmu sauks "Renuārs"," atceras režisore.

Impresionisma garu filmā ienes arī jaunā franču komponista Remī Bubala skaņdarbi, kuros teju saskatāma gaismas ņirboņa viļņos.