XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu un XVII Deju svētku noslēdzošajā dienā – 9. jūlijā – piecu valstu kultūras ministri parakstīja vienotu deklarāciju par Latvijas, Polijas, Lietuvas un Igaunijas atbalstu Ukrainas kultūras mantojuma atjaunošanai.

Deklarāciju, klātesot UNESCO ģenerāldirektores vietniekam kultūras jautājumos Ernesto Ottonem (Ernesto Ottone), Latvijas vārdā parakstīja kultūras ministrs Nauris Puntulis, Ukrainas – kultūras un informācijas politikas ministrs Oleksandrs Tkačenko (Oleksandr Tkachenko), Polijas premjerministra vietnieks, kultūras un nacionālā mantojuma ministrs Pjotrs Glinskis (Piotr Gliński), Lietuvas kultūras ministrs Simonas Kairis (Simonas Kairys) un Igaunijas kultūras ministre Heidī Purga (Heidy Purga).

Pēc deklarācijas parakstīšanas Inta Zēgnere uz sarunu aicināja Polijas premjerministra vietnieku, kultūras un nacionālā mantojuma ministru Pjotru Glinski. Sarunu tulkojusi Anna Marta Burve. 

Inta Zēgnere: Mēs esam ļoti priecīgi un pagodināti jūs satikt šeit, Rīgā. Kāds ir jūsu viesošanās galvenais mērķis?

Pjotrs Glinskis: Noteikti XXVII Vispārējie latviešu Dziesmu un XVII Deju svētki, jo tiku uzaicināts uz svētku 150. jubilejas svinībām. Šis ir ļoti unikāls pasākums un es pat

esmu nedaudz greizsirdīgs, jo mums Polijā nav tāda mēroga pasākuma, kurš tik ļoti veicinātu un saglabātu tautas kultūridentitāti un nacionālo kopienu, turklāt reizē saglabājot profesionalitāti, radot līdz pēdējam sīkumam izstrādātus dziesmu un deju priekšnesumus. Es domāju, ka cilvēki, kuri strādā ar Dziesmu svētku veidošanu, ir nacionālie varoņi.

Svētki ir kaut kas ļoti īpašs, un ir grūti salīdzināt Dziesmu svētkus ar citiem tradicionālās kultūras festivāliem pasaulē. 

Kurus Dziesmu svētku pasākumus jūs apmeklējāt?

Vakar biju uz deju lieluzvedumu "Mūžīgais dzinējs" un šodien apmeklēšu noslēguma koncertu "Kopā augšup". Vakardiena bija ļoti iespaidīga - vienkopus redzēju vairāk kā 17 tūkstoš dejotājus no dažādiem Latvijas reģioniem, kā arī trīs poļu deju kolektīvus. Deju lieluzveduma horeogrāfija un idejas bija vienkārši fantastiskas!

Jūs minējāt, ka Dziesmu svētkus redzat kā spēcīgu latviešu nacionālās identitātes simbolu. Ceturtdienas vakarā koru liekoncerta "Tīrums. Dziesmas ceļš" laikā visi skatītāju tūkstoši līdzās dziedātājiem piecēlās kājās un kopā dziedāja Ukrainas Valsts himnu - kā spēcīgu vēstījumu ukraiņiem. Jūs kopā ar vēl četru valstu kultūras ministriem tik tikko parakstījāt īpašu deklarāciju, lai atbalstītu Ukraiņu nacionālo kultūras mantojumu. Ko tas nozīmē?

Otrs iemesls, kāpēc esmu šeit, ir Baltijas valstu, Polijas un Ukrainas valstu Kultūras ministru konference, kuras galvenais mērķis bija runāt un meklēt arvien jaunus atbalsta ceļus Ukrainai. Tā ir liela problēma, jo Baltijas valstis, Polija un arī vēl citas Austrumeiropas valstis ir ļoti iesaistītas palīdzības sniegšanā Ukrainai Krievijas uzsāktā kara laikā. Mēs atbalsta ziņā pret saviem ukraiņu draugiem bijām ļoti aktīvi jau no paša sākuma, jo mēs ļoti labi pazīstam Krievijas imperiālisma sekas, un atbalstīt Ukrainu ir mūsu visu kopīgais mērķis. 

Tomēr ne visur Eiropā varam sastapties ar līdzīgu skatpunktu:

Eiropas Savienības dalībvalstu vidū vērojamas būtiskas atsķirības Ukrainas palīdzības jautājumā. Daudzas valstis negrib būt iesaistītas palīdzības sniegšanā un Krievijas preču un pakalpojumu aizliegšanā. Tādēļ esam satikušies Rīgā, lai parakstītu šo deklarāciju.

Manuprāt, deklarācijā ir divi svarīgākie punkti, kas saistīti ar  atbalstu Ukrainai: pirmais ir starptautiskā fonda izveide, kas kopā ar UNESCO vāks līdzekļus visapkārt pasaulei, lai atbalstītu Ukrainas kultūras mantojumu. Otrs ir speciāla fonda izveide Eiropas Komisijas Eiropas Savienības ietvaros, kas tiks veltīts Ukrainas kultūras mantojuma saglabāšanai.

Man ir kauns par to, ka pusotra gada laikā kopš Krievijas uzsāktā iebrukuma Ukrainā līdz šim šāds fonds vēl nebija izveidots. Es nevaru neuzsvērt, cik ļoti tas ir svarīgi, jo vislielākā atbildība ir uz mūsu pleciem:

Baltijas valstīm, Polijai, citām Austrumeiropas valstīm ir jābūt vēl spēcīgāk iesaistītām Ukrainas atbalsta sniegšanā Eiropas Savienības līmenī, un Eiropas Komisijai ir jāsāk atbalstīt Ukraina, jo ukraiņi šobrīd cīnās par mums. Ukraiņi cīnās par mums, par Eiropu, mūsu vietā. Tāpēc mēs gribam izrādīt atbalstu. Un atbalsts ir ne tikai solidaritātes izrādīšana, bet arīdzan nauda. Nauda no Eiropas Savienības fondiem. 

Tā kā tagad Ukrainā ir iznīcinātas tik daudz baznīcas, klosteri, muzeji un citas kultūras mantojuma vietas, vai un kā ir iespējams tās atjaunot? 

Tas ir iespējams, piesaistot dažādus speciālistus. Mums Polijā šajā jautājumā ir jau ļoti ilga pieredze, jo

Polija tika ļoti izpostīta Otrā pasaules kara laikā, piemēram, dažas vietas, kā piemēram, mana dzimtā pilsēta, tika nolīdzināta līdz ar zemi. Kad mums vajadzēja atjaunot šīs pilsētas, pastāv arī dažādi starptautiski noteikumi, kas mums atļāva no jauna uzbūvēt pilsētas vēsturiskās celtnes un pieminekļus, lai tie no jauna kļūtu par pilsētas simboliem un meistardarbiem.

Balstījāmies arī UNESCO ieteikumos, tādējādi iznīcināts kultūras mantojums no jauna var kļūt pat UNESCO pasaules kultūras mantojuma daļu. 

Tātad pirmais solis ir rast finansējumu un tad meklēt atbilstošos speciālistus? 

Jā, tieši tā. Pasaulē ir ļoti daudz speciālistu, kas zina, kā to darīt, bet mums vajag finansējumu un politiskus lēmumus, kas palīdzēt iegūt šo finansējumu.