Arno Jundzes romānam "Kārļa grāmata" ir visciešākā saistība ar dzejniekam Eduardam Veidenbaumam veltīto romānu "Es nemiršu nekad", kas iznāca pirms gandrīz četriem gadiem "Dienas grāmatas" sērijā "Es esmu…". "Kārļa grāmata" ir romāna otrā daļa, veltīta Eduarda brālim Kārlim. Izlasot šīs grāmatas, ir jāapzinās, ka brāļus Veidenbaumus nedrīkst nošķirt vai pretnostatīt. Liega Piešiņa uz sarunu aicināja rakstnieku Arno Jundzi un painteresējās, vai autors apzinājās, ka taps grāmata arī par Kārli.

Arno Jundze: No sākuma nebija tās nojautas, pilnīgi godīgi. Es apņēmos uzrakstīt romānu par Eduardu Veidenbaumu, un, jo vairāk par viņu domāju, jo vairāk tajā visā iedziļinājos un pētīju, un lasīju. Sapratu, ka ar to stāstu kaut kas nav kārtībā, to rakstu arī “Kārļa grāmatas’’ nobeigumā - bija sajūta, ka kaut kas nav īsti labi un pareizi.

Kad Eduarda grāmata bija pabeigta, pēkšņi sapratu, ka tajā brīdī, kad viņu  skaistajā, baltajā zārkā ielaida kapsētas zemē un uzlika lauru vainagu, viņš vēl nebija dzejnieks.

Dzejnieka stāsts notika pēc viņa nāves. Tad man radās lielais jautājums: kurš to izdarīja? Jo Kārlis mums bija paslaucīts zem tepiķa. Jo vairāk pētīju Kārļa materiālus, jo lasīju, ko viņš ir darījis un, protams, to, ko pētnieki bija rakstījuši, un sapratu, ka Kārlis ir absolūti svarīgs šajā stāstā. Bez Kārļa nebūtu Eduarda un nebūtu viņa skaistās dzejas, ko šodien lasām. Tas man ir pilnīgi, absolūti skaidrs. Viņš kā dzejnieks notika kaut kādus 4, 5 gadus pēc savas nāves. Var skatīties, kā grāmata iznāca - pēc dokumentiem tas ir 1896. gads, bet reāli tā parādījās pircējiem gada beigās vai pat nākamā gada sākumā, jo pirms tam jau nekā nebija. Un arī pēc tam nebija. Ir sociāldemokrātu izdevums Londonā, ko visi marksisti aizgūtnēm slavē un par ko mums skolā mācīja, ka tur nebija pareizi, tur nebija cenzūras. Lai viņi aiziet uz Nacionālo bibliotēku un pamēģina to grāmatu atrast! Tās šeit nav. Tā varbūt kādreiz ir bijusi.

Bet tad sapratu, ka tur ir viena lieta - tur nebija zīmoga, ka grāmata ir izlaista caur cenzūru, un neviens Latvijā oficiāli viņu tirgot neuzņēmās. Tā palika kaut kur Londonā pie sociāldemokrātiem un viņu draugiem.

Skaidrs, ka to nopirka - par to es nešaubos, tāpēc jau tās nekur nav, bet būtībā ši grāmata neietekmēja latviešu sabiedrību. Ietekmēja tā grāmata, kuru izdeva Edvards Treimanis-Zvārgulis, un izdeva par Kārļa naudu, un viņi abi kopā tos dzejoļus tur salika. Treimanis dabūja cauri cenzūrai, un viņam tas ļoti grūti gāja. Abi divi, Kārlis un Treimanis, viņi ir tie, kas Eduardu izcēla.

Mēs viņus varam uzskatīt par draugiem?

Es domāju, ka Kārlis ar Treimani tiešām draudzējās. Viņi labprāt, kā mūsdienās sacītu, tusēja, arī viņiem bija braucieni pa krogiem - ne jau tāpēc, lai piedzertos, bet, kā mēs zinām, krogi toreiz bija vienīgā sabiedriskā vieta ārpus mājas. Viņi tur varēja iedzert kādu pudeli alus, un tad viņi tur rakstīja dzejoļus un lasīja. Treimanis-Zvārgulis jau bija kupletists. Vēlāk bija arī citas personas, kas viņiem pievienojās.

Šodien mēs visi brīnāmies - no kurienes tukšā vietā radās dzejnieki? Nekur neradās. Viņi tur visu laiku bija.

Tas, ka mums grāmatniecība bija bērnu autiņos, nebija nekādu nopietnu latviešu izdevēju, lasīšanas intereses tajā laikā arī vēl nebija nekādas un visa šī kustība principā tikai sākās… Visas šīs dzejas lietas notika krogos - tās bija krogus dziesmas, kuplejas. Mums autoru nav neviena, bet tautasdziesmu sējums, kas tajā laikā sāka iznākt, ir nu ļoti biezs. Tā ir daļa no visa, mēs tikai skaitām “ai, nav, nav”, bet bija vēl Jānis Ruģēns pirms viņiem - viņš bija superzvaigzne tajā apgabalā, kur viņi dzīvoja, ap Valmieru, visi nostāsti par viņu un tā tālāk - es kaut ko drusciņ ieliku grāmatā, bet mans uzdevums nebija izgleznot visu, kā tas izskatījās, jo tam vajadzētu 800 lappuses vai 1000, ko neviens negribētu lasīt. Es šo ainavu ieliku tādiem lieliem vilcieniem vai punktiem, tā, lai ir saprotams, kas tur notika, un tas arī bija uzdevums.