Festivālā "LNSO vasarnīca" 25. augustā pirmizrādi piedzīvos koncertuzvedums visai ģimenei "Muzikāls sapnis "Japānas pasaka", kur Riharda Zaļupes mūzikā iedzīvināta japāņu tautas pasaka "Akinosukes sapnis". Uz skatuves - Rīgas 1. pamatskolas – attīstības centra Ritma grupas dalībnieki (vadītāja Ieva Altrofa), un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mūziķi diriģenta Raimonda Gulbja vadībā. Viens no iestudējuma idejas autoriem un dalībniekiem ir aktieris Andris Keišs.

Andris Keišs: Japāņu pasaka ir atšķirīga no latviešu pasakas. Mums pasaka vairāk vai mazāk izraisa vienas asociācijas, bet tā japāņu pasaka, kuru mēs izmantojam, ir diezgan atšķirīga no mūsu pasakām. Tas ir vairāk tāds gadījums iz dzīves, kas pāraug absolūti neticamā piedzīvojumā un skaistā poētismā, kas liek paskatīties uz mūsu dzīvi jau sapņainākām acīm. Runājot par bērniem, viena no ansambļa dalībniecēm ir mana meita, tādēļ zinu šo bērnu, šīs ritma grupas dzīvi, no iekšpuses.

Tie ir laimīgi cilvēki, kas būs uz skatuves, jo viņos ir tik nepastarpināts uzstāšanas prieks!

Parasti visiem māksliniekiem, mani ieskaitot, uzstāšanās nes līdzi kaut kādus savtīgus iemeslus, jo vai nu tu gribi sevi kā profesionālis pierādīt, lai visi ir mēmi, cik tu forši darbojies uz skatuves, vai vēlies nopelnīt, vai gribi mukt no dzīves, vai vēl visādu iemeslu dēļ. Tiem cilvēkiem, kas spēlē grupā – piemēram, gonga spēlētājs, kurš gaida n-tās taktis, lai beigās uzsistu pa to gongu – viņa seja pirms un pēc šī sitiena – tas ir neticami skaisti. Tas liek saprast, ka

skatuve ir tik izcila vieta, ka ar vienu pieskārienu instrumentam var padarīt cilvēku laimīgu.

Tie, kuri jau ir redzējuši koncertus „Nāc līdzās” un šos māksliniekus uz skatuves, viņi saprot, par ko es runāju, un domāju, ka viņu uzstāšanos, viņu prieku var izbaudīt, un tas ir lipīgs. Rihards Zaļupe ir radījis brīnišķīgu mūziku, un mēs visi esam tajā iekšā. Atšķirība ir tā, ka parasti tie ir viens vai divi skaņdarbi, kurus izpilda ritma grupa, bet šoreiz tie būs, ja pareizi atceros, 11 skaņdarbi, līdz ar to tas arī viņiem ir liels uzdevums un visi ar slapjām mugurām ir koncentrējušies, lai precīzi izpildītu to, ko Rihards ir uzrakstījis. Mēs esam iepinuši dažus scenogrāfijas elementus. Kā jau teicu,

pasaka ir neticami poētiska – no vienas puses, racionāli uzrakstīta, bet no otras, neticami poētiska.

Mēs to poētismu ar Annas Klišānes palīdzību esam izcēluši. Tādi scenogrāfiski un mizanscēniski piesitieni parādās ik pa brīdim izrādē. Koncertā. Vienmēr problēma, kā to sauc – izrāde vai koncerts (smejas).

Rīgā koncertuzvedums tiks izrādīts 29. septembrī plkst. 12.00 Emīla Dārziņa koncertzālē.