Andras Putnis grāmata "Ko manas vecmāmiņas man nestāstīja"

Okupācijas muzejā 9. jūlijā tiks atklāta Andras Putnis grāmata "Ko manas vecmāmiņas man nestāstīja" - divu sieviešu ceļojums no kara plosītās Eiropas uz Austrāliju.

Grāmata ir personīgs un emocionāls ceļojums dzimtas vēsturē, par divu latviešu ģimeņu likteni un latvisko identitāti trimdā. Debijas grāmatā Andra Putnis stāsta par savām vecmāmiņām Mildu Māsēnu Bērziņu (1913-1997) un Alīnu Putnis (1924-2021), kuras piedzīvoja Otrā pasaules kara šausmas un došanos trimdā uz Austrāliju.

Andra Putnis ir dzimusi un augusi Austrālijā. Grāmata Austrālijā iznāca 2023. gadā ar nosaukumu What My Grandmothers Didn’t Tell Me, bet tagad tā iznākusi apgādā "Zvaigzne ABC". Grāmatu latviešu valodā tulkojusi Daina Grūbe.

Liega Piešiņa par šo grāmatu sarunājās ar Latvijas Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēdētāju Valdu Liepiņu.

Valda Liepiņa: Es šo grāmatu lasīju apmēram pirms gada, un tad man šķita, ka tā noteikti jātulko latviešu valodā, jo šis ir neparasts stāsts, varētu teikt, pat ļoti intīms stāsts par abām vecmāmiņām. Daudz kas izstāstīts, ko parasti, man liekas, nestāstītu. Odziņa ir arī tā, ka

Andra Putnis reflektē, atskatās uz to, kā kara laika traumas ir ietekmējušas viņas vecākus un viņu pašu.

Man liekas, ka tā ir salīdzinoši nesena atklāsme, kā mūsu vecāku vai vecvecāku piedzīvotais kara laikā ir ietekmējis mūs nezinot, un droši vien arī mūsu bērnus, jo pārnesamas ir šīs traumas, kas pārdzīvotas.

Varat izstāstīt arī kādu konkrētu epizodi no grāmatas?

Te ir eleganti izstāstīts, kā, piemēram, viena vecmāmiņa izbrauc no Latvijas ar puišeli pie rokas un gaidībās. Otru bērnu viņa laiž pasaulē Vācijā, militārajā slimnīcā. Otra meita tiek atšķirta no vecākiem un nosūtīta uz Vāciju darba dienestā. Viņa vairs nekad nesatiek savus vecākus. Cilvēki taču meklē mīlestību. Nelaimīgās mīlestības un negaidītais bērniņš, un ko darīt ar šo bērniņu, jo viņa ir palikusi viena - viss tas, kas nāk līdzi dzīvē ar to, ka viņa ir dabūjusi atdot bērniņu adopcijai.

Kad iznāca grāmata, rakstnieces tēvs viesojās Latvijā, es ar viņu tikos un teicu, ka ir apbrīnojami, ka ļauj šo visu izstāstīt grāmatā.

Viņš teica, ka jā, viņa mamma no sākuma piekritusi, bet tad, kad izlasījusi grāmatu, gandrīz vai negribēja, lai to publicē, bet beigās esot atļāvusi. Tas to visu padara tik ļoti dzīvu, un sāpes ir tik īstas. Bet vēl pa vidu ir tas, kur Andra apstājas un padomā par to, kā tas ir ietekmējis arī viņas vecākus un viņu. Kas viņa ir kā Austrālijā dzimusi latviete, kura diemžēl nerunā latviski, bet tāpat latviete? Kādas ir viņas attiecības ar Latviju šodienas ģeopolitiskajos apstākļos?

Kā šī grāmata var palīdzēt izprast to, ko var redzēt Okupācijas muzejā?

Andrai pēdējās sešas lapaspuses ir tieši par to, ka viņa viesojās Okupācijas muzejā. Viena vecmāmiņa ir Milda. Staigājot pa Okupācijas muzeju, viņa ieraudzīja Mērijas Stakles kabatlakatiņu, uz kura viņa ieraudzīja vārdu “Milda”. Lai gan saprata, ka tā nav viņas Milda, bet tikpat labi viņas vecmāmiņa būtu varējusi būt starp tām sievietēm.

Mēs runājam par okupāciju, un cilvēki iedomājas, ka mēs runājam tikai par Latvijas okupāciju trīs režīmos - padomju, nacistu, padomju. Bet bez okupācijas nebūtu trimdas, nebūtu šo stāstu par bēgļiem, cilvēkiem, kuri izgāja ļoti smagus apstākļus.

Nebija viegli nodibināt jaunu dzīvi Austrālijā. Vēl ir stāsts, ka pēkšņi ne ko kurienes parādās vienas vecmāmiņas vīrs no Latvijas, Rūdis, kurš grib atbraukt ciemos, satikt savus bērnus un tā tālāk. Viņš jau bija tas, kas visu laiku mudināja, lai viņi brauc atpakaļ. Neatceros, kurai vecmāmiņai mamma bija atrakstījusi: “Tagad mums ir viss tas, kas avīžpuikam tādā un tādā ielā”. Tātad skaidrs, ka viņiem vairs nav nekā. Tulkojuma vākam esam izvēlējušies skaistu bildi, kur Milda staigā pa Rīgu. Tur uzreiz redzams tas skaistais, kas varēja turpināties. Un apakšā - kā viņiem jādodas, jākāpj uz kuģa, lai brauktu prom. Un pa vidu ir balta svītra, kas skaudri parāda, kā dzīve tika izjaukta. Ļoti skaisti ir izstāstīts stāsts, kā tas ir - jaunai sievietei atbraukt uz Latviju, apciemot vairākas vietas, iet garām Brīvības piemineklim un saprast, ka šis ir tas piemineklis, gar kuru gājušas viņas vecmāmiņas, par kurām viņa raksta.