"Nevarēju iedomāties, ka reiz atgriezīšos vēsturiskajā Radio mājā Doma laukumā, kur pirms daudziem gadiem aizsākās mana radiokarjera jeb, kā pats smejos, manas muzikālās gaumes uzspiešana klausītājiem," saka Ainars Mielavs.

Jau svētdien, 15. februārī, plkst. 21:00 "Klasikas" ēterā sāks skanēt Ainara autorprogramma "AM frekvences", kas pusotras stundas garumā piedāvās klausītājiem visdažādāko žanru, stilu un laikmetu mūziku. Vēlmi klausītāju iemīļotās piecgadīgās autorprogrammas mūžu turpināt un attīstīt “Klasikas” vilnī paudis pats Ainars, un viņa iniciatīvu “Klasika” ar interesi akceptējusi.

Toreiz, pirms vairāk nekā 20 gadiem, Ainars Mielavs reizi nedēļā Latvijas Radio veidojis programmu, kuras adresāts bijušas tolaik tik populārās latviešu studentu celtnieku vienības. "Jau tad savu programmu veidoju no tā, kas man pašam patika. Un vispār – izņemot tos dažus gadus, kurus esmu strādājis komercradio, kur muzikālais repertuārs bija radiostacijas īpašnieku ziņā, man bijusi tā laime darīt to, kas man vienkārši patīk. Manām autorprogrammām nekad un neviens šķēršļus nav licis," stāsta Ainars.

Jautāts, cik lielā mērā viņa sākotnējā darbošanās atšķiras vai sasaucas ar to, kas skanēs "AM frekvencēs" svētdienās, Ainars prāto: "Tik daudz, cik dzīves laikā mainās pats cilvēks, mainās arī gaume. Nemainās raksturs. Pieņemu, ka mana izteikšanās maniere un domu gājiens būs līdzīgs tam, kāds tas bija pirms divdesmit un vairāk gadiem.

Runājot par mūziku... Ik dienu tiek radīta arvien jauna, un – paldies Dievam! – daudzos gadījumos tā ir arī laba.

Mans moto allaž bijis tāds: vai nu māksla ir, vai tās nav. Tas jau vairāk mākslu kritiķiem ir svarīgi, kādā žanrā to ierindot."

Uz ko jābūt gataviem klausītājiem, kuri svētdienas vakarā ieslēgs "Klasiku", lai baudītu Ainara Mielava autorprogrammu? "Jāgatavojas uz to, ka būs iespēja dzirdēt tādu mūziku, ko, īpaši nepiepūloties, nav iespējams dzirdēt nevienā citā radiostacijā. "Klasika" ir radiostacija ar izteiktu stila izjūtu un savu žanrisko ierobežojumu. Otra jeb lielākā daļa radio ir komerstacijas, kurās arī ir strikti parametri: vairāk pozitīvisma, mazāk domāšanas, vieglāka uztvere...

Līdz ar to aiz ikdienas radioformāta borta paliek daudz labas mūzikas, kas īsti neiederas nevienā no raidstacijām, taču tās vēstījums un spēks ir tik liels, nozīmīgs un vērtīgs, ka tā būtu pelnījusi tikt pamanīta, sadzirdēta, novērtēta.

Taču cilvēki mūsdienu steigā visu nevar paspēt un zināt. Līdz ar to, ka esmu "ķerts" uz mūziku un mākslu, priecājos būt par starpnieku un ļaut arī citiem uzzināt, ka ir vēl daudz labas mūzikas. Došu norādes, ļaujot iespēju vēlāk arī pašiem atrast un sameklēt."

Vai autors paredzējis arī atgriezenisko saiti ar klausītāju? "Martā "AM frekvencēm" būs jau pieci gadi, un šajā laikā allaž esmu aicinājis klausītājus izteikt savu viedokli, dalīties pieredzē un zināšanās, arī savās mūzikas kolekcijās. Atgriezeniskā saite notiks divējādi: vai nu izmantojot "Klasikas" mājas lapu, meklējot sadaļu "AM frekvences", vai arī  sūtot e-pastu uz upe@upe.lv. Trešā iespēja ir mani satikt uz ielas, jo sociālos tīklus nelietoju un ceru visu savu atlikušo dzīvi laimīgi nodzīvot bez tiem," pasmaida Ainars Mielavs.

Vēl sarunā Ainars atbild arī uz publiskajā telpā pausto kritiku un viņam adresētajiem pārmetumiem par uzstāšanos pie pieminekļa Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotajiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem jeb Uzvaras pieminekļa 8. un 9. maijā.

"Tie, kuri joprojām spītīgi turpina nesaprast lietas būtību, kāpēc divus gadus pēc kārtas izvēlējos dziedāt pie Uzvaras pieminekļa, klausoties manu programmu, iespējams, varētu savas domas mainīt.

Tiesa, jāatzīst, ka kopš pagājušā gada pavasara daudz kas mainījies arī manī pašā. Ukrainas dēļ. Krievijas agresijas dēļ. Putina politikas dēļ.

Tomēr joprojām uzskatu, ka rīkojos pareizi, dziedot Pārdaugavā, jo tas bija tīri pilsonisks solis – vēlējos parādīt, ka latvieši nekož. Ļoti ticēju, ka krieviski sapņojošie un runājošie cilvēki, kuri dzīvo šeit, Latvijā, tiešām grib dzīvot šajā valstī, un mēs visi kopā vēlamies sasniegt ekonomiskās virsotnes un vienkārši justies labi. Tam no sirds ticēju, jo ļoti cienu un mīlu krievu kultūru, man tā ir dārga: literatūra, māksla, kino. Tagad, kad apritējis gandrīz gads kopš šaušalīgajiem notikumiem, man ik dienu jādomā par to, cik lojāli mūsu valstij ir krievi un citās valodās runājošie iedzīvotāji, kuri dzīvo šajā valstī.

Neesmu veicis oficiālus pētījumus, bet uz tiem dažiem man būtiskiem jautājumiem, ar kuriem esmu vērsies pie krieviski runājošajiem ļaudīm, atbildes vietā labākajā gadījumā esmu saņēmis smaidus vai klusumu. Jūtos nodots. Pavisam neliterāri un "Klasikas" ēteram neraksturīgi runājot – "piečakarēts". Tas ir precīzākais apzīmējums.

Man šķiet, ka esmu aizstāvējis un uzticējies tiem, kuri pie pirmās izdevības mani nodevuši, pametuši frontes otrā pusē, kaut frontes jau it kā nav bijis. Par to man žēl, un par to jādomā katru dienu."

Plašāk par "AM frekvencēm"