28. jūnijā RIXC galerijā atklāta komponistu Agitas Reķes, Platona Buravicka un mākslinieces Kristas Dinteres imersīva skaņas izstāde "Dzirdes reljefi". Atgādinot par cilvēka un dabas trauslumu, kā arī neparedzamību, tā sniedz skaņu pieredzi nesteidzīgiem un introspektīviem novērojumiem un aicina pievērsties apzinātai klausīšanās praksei caur taustes un dzirdes maņām.

Izstāde, kas bez maksas būs apskatāma līdz 24. augustam, apvieno divas skaņas instalācijas.

Agitas Reķes skaņu mākslas darbā "Trauslums" klausīšanās sinhronizējas ar katru sperto soli – sajūtot dabas klātbūtni, apmeklētājiem tiek piedāvāts "uz-taustīt" skaņas, radot specifisku astoņiem kanāliem paredzētu skaņas kompozīciju. Instalācija ir kā atgādinājums dabas un cilvēka trauslumam, kā arī mūsu uztverei, zemapziņai un intuīcijai.

Tikmēr Platona Buravicka un Kristas Dinteres skaņu kompozīcijas vienotā instalācijā ļauj piedzīvot vairākas skaņu telpas vienuviet. Buravicka dinamiskā skaņas kompozīcija "Paraboliskā. Pakavs" aicina domāt par pārlaicīgo, bet tik cilvēcīgo "laimes" konceptu, ko raksturo kā nenotveramība, tā arī nepārtrauktība un visaptveroša klātbūtne. Taču Dinteres "Laika tramvajs", kas pēta vietas-laika-skaņu attiecības, ir veltījums vidē izmirstošām skaņām un nogādā klausītāju Liepājas skaņu ainavās, lai apzinātu, kā novecojušu tehnoloģiju nomaiņa pret jaunām maina pilsētvides skanējumu.

Agita Reķe ir elektroakustiskās mūzikas komponiste un skaņu māksliniece, pievēršas elektroakustiskās mūzikas un multimediju projektiem, ar pieredzi arī mākslas performanču jomā, ir elektroniskā dueta flowerpower dalībniece.

Skaņas instalāciju "Trauslums" viņa veidojusi dažādiem dabas materiāliem – sūnām, mizām, augiem un akmentiņiem – kā objektu, kas skan, tiklīdz skatītājs sāk staigāt pa tā virsmu, veidojot savu skaņdarbu.

Ar Agitu Reķi sazinājās Liene Jakovļeva.

Agita Reķe: Izstādi noteikti varam raksturot kā meditāciju, jo instalācijas formātā, atšķirībā no koncertformāta, pat, ja cilvēks aiziet kopā ar draugiem, tik un tā ir tā personiskā sajūta, ka tas tiek atskaņots tieši tev. Nav tādas kolektīvās klausīšanās un aplausu māksliniekiem. Skaļruņi  tur ir, bet pašu mākslinieku nav, mēs esam atstājuši savu ideju skaļruņos un nododam tālāk. Tad klausītājs var to interpretēt, kā vien vēlas. Kas viņā iekšā notiek, tas ir pats svarīgākais.

Vai aplausu Jums nepietrūkst?

Patiesībā, kad notiek koncerti ar elektroakustisko mūziku, arī tad bieži vien ir aplausi, bet es pārsvarā šobrīd aktīvāk koncertos piedalos Hāgā. Mums tur ir koncerti klasiskā izpratnē ar aplausiem. Bet, ja tas ir instalācijas formāts, tad, protams, nepiedzīvo tik tiešu saskari ar klausītāju.