Visu laiku lielākā angļu dramaturga Viljama Šekspīra 450. dzimšanas dienas zīmē muzikologs Guntars Pupa pēta, kā ar viņa darbu atveidojumu mūzikā veicies latviešu mūziķiem.

Lai gan tas, ko Šekspīra tekstu muzikālajā atveidē devuši latviešu komponisti, nav salīdzināms ar plašo pasauli, kur „burvīgos toņos zaigo un laistās” teju vai visi dižā angļu renesanses ģēnija traģiskie un komiskie tēli, neesam arī gluži nabadzīgi.

Piemēram, Jāņa Kalniņa opera „Hamlets”, kas sacerēta Zalcburgā 1935. gadā, bet pirmizrādi uz LNO skatuves piedzīvojusi 1936. gada 17. februārī (titullomā Mariss vētra, Klaudijs – Ādolfs Kaktiņš, Ģertrūde – Amanda Liberte-Rebāne). Pie diriģenta pults bijis pats komponists. Pēc pirmizrādes prese par šo darbu runā pozitīvi, tostarp Volfgangs Dārziņš: „Hamlets ir darbs, kas droši vien atradīs ceļu arī pāri robežai. Katrā ziņā, vērtības, kas ieliktas šajā darbā, to arī pilnīgi pelna.” Guntars Pupa secinājis, ka kopš 18. gadsimta vidus „Hamletu” operā pārkomponējuši ap 10 komponistu (galvenokārt - itāļu), taču bez vērā ņemamiem panākumiem. Jāņa Kalniņa gadījumā jārunā par individuālu, vērā ņemamu un, iespējams, pietiekami nenovērtētu sasniegumu.

Guntars Pupa vedina mest skatu pagātnē, atceroties, ka 1932. gada rudenī Nacionālajā teātrī Rīgā „Hamletu” iestudēja izcilais krievu aktieris un režisors Mihails Čehovs, pats tajā spēlēdams titullomu.

„Kad Mihails Čehovs inscenēja „Hamletu” un izvēlējās mani kā mūzikas ilustratoru, viņš apgaismoja mani pašu tādā ziņā, ka „Hamletā” esot daudz kas jāsaprot starp rindiņām un pat izteiktiem vārdiem. Es, visu sapratis un iegaumējis, nolēmu: tā būs mana opera. Kādreiz. Turpmāk,” pusgadsimtu vēlāk atcerējās Jānis Kalniņš.

Krietni nozīmīgu vietu Šekspīram 60. un 70. gados savā daiļradē ierādījis Pauls Dambis: viņa 10 daļu cikls balsij, flautai, čellam un klavesīnam „Šekspīra mūzika” klausītāju no latvju nacionālromantisma ieveda mirdzošajā renesanses atmosfērā, svaiga gaisa pasaulē. Šekspīram Pauls Dambis pievērsies arī jaunākos laikos, vokālajai grupai „Putni” un instrumentālam trio komponēdams divas Ofēlijas dziesmas.

Savā ziņā unikālu, iecerē oriģinālu  instrumentālo miniatūru par Šekspīra „Makbeta” tēmu čellam un klavierēm radījis Imants Zemzaris. Tāpat divas apjomīgas kompozīcijas ar Šekspīra tekstu „Vasaras pusnakts sapņi” balsij un kameransamblim un „Gaisma meklē gaismu” korim līdz šim uzrakstījusi Gundega Šmite.

Īpašu un krietni plašu jomu muzikālajā šekspiriānā veido mūzika viņa lugu iestudējumiem Latvijas dramatiskajos teātros: te lieli nopelni ir Paulam Dambim, Indulim Kalniņam, Emīlam Zilbertam un citiem. Nelaime vien tā, ka šī mūzika lielākoties dzīvo konkrētās izrādes skatuviskajā darbībā, ārpus tās kā patstāvīgs skaņdarbs zaudējot savu pievilcību. Taču ir arī lieliski izņēmumi: piemēram, Šekspīra 71. sonets ar Raimonda Paula melodiju K. Bruknera lugas „Elizabete, Anglijas karaliene” iestudējumam Dailes teātrī.

Viljama Šekspīra 56. sonetu Sweet love mūzikas skaņās iedzīvinājis arī Imants Kalniņš: Olgas Rajeckas un Uģa Rozes izdziedāts, tas savā muzikālajā izteiksmes dziļumā krietni šķērso popmūzikas robežas.