Ciklā "Mūsu leģendas" - šoreiz par Rīgas Operetes teātri.

Kā tas saglabājies vēstures faktos un atmiņās, Ieva Zeidmane iztaujā vēsturnieku Voldemāru Eihenbaumu, kurš pētījis nama vēsturi vēl ilgi pirms tam, kad tajā sāka darboties Rīgas operete. Uzzinām gan to, ka 1874. gadā te uzbūvēta neliela ēka, kurai blakus atradusies Ārrīgas Kaļķu iela, kā arī to, kādas pārmaiņas nesis gan 1905. gads, gan 1908. gads, kad ierīkots varietē teātris un kā šī vieta attīstījusies turpmāk.

"Esmu daudz prātojis - kāpēc te mājvietu atrada tieši vieglā žanra teātris? Bet šeit taču bija Aleksandra tirgus, ko šodien pazīstam kā Matīsa tirgu, te bija karavīru nometnes, turklāt šo rajonu apdzīvoja krievu un vācu izcelsmes tirgotāji, tātad – šeit bija visai internacionāla vide, kam ļoti patika operete,” stāsta vēsturnieks.

Turklāt 1914. gadā te tika dibināts kinoteātris, jo apkārt bija ļoti daudz karavīru, grozījās virsnieki, apakšvirsnieki. "Kinoepopeja šajā ēkā beidzās tikai 1945. gadā,” atklāj Voldemārs Eihenbaums. Viņš arī stāsta par ēkas tālāko likteni, kad to pārņēmis Valsts mūzikas komēdijas teātris.

"1963. gadā ēka tika pārbūvēta par Valsts Rīgas operetes teātri. Teātra ļaudis ļoti cerēja, ka 90. gadu brīvajā Latvijā te varēs attīstīties dažādas idejas, tostarp - piemērot šo teātri jaunatnei. Taču 90. gados ēka bija nolaista, izdemolēta, trīs gadus tajā valdīja haoss. Aivars Hermanis piedāvāja toreizējai kultūras ministrei Kārinai Pētersonei, ka to varētu iznomāt uz 25 gadiem, taču rezultātā ēka tika pārvērsta par izklaides vietu. Saskaņā ar noslēgto līgumu, klubam La Rocca ir tiesības veikt piebūvi un citus būvniecības darbus, bet pēc tam skatuve jāpārvērš tās sākotnējā izskatā."

2024. gadā ēku varētu atkal sākt izmantot kultūras vajadzībām – nekomerciāliem mākslas projektiem, festivāliem, viesizrādēm. Klubs La Rocca piebūvējis divus stāvus, palielinot platību, bet par to, cik daudz vēsturiskās telpas tikušas saglabātas, no ārpuses grūti spriest.

Operetes teātra jaunās telpas tika atklātas 1952. gadā ar J. Štrausa opereti “Sikspārnis”.

Diriģents un komponists Jānis Kaijaks, kurš Operetes teātrim veltījis 29 sava mūža gadus, labi atceras gan kinoteātri šajās telpās, gan to, ka arī Pāvuls Jurjāns te uzvedis pirmos operuzvedumus. Pats maestro Operetē ienācis 1957. gada janvārī, kad trupā dziedājuši visi leģendārie operetes mākslinieki - Marina Zirdziņa, Edgars Zveja, Harijs Misiņš.

"70. gados gribējām uzbūvēt otro stāvu, taču būvspeciālisti diemžēl secināja, ka ēkas pamatu dziļums realitātē ir uz pusi mazāks, nekā minēts dokumentos. Orķestra bedre bija neizdevīga, daudz par mazu, akustika – stipri viduvēja, skatuves tehnikas aprīkojums – primitīvs. 70. un 80. gados tika veikti uzlabojumi."

Pēc Operetes slēgšanas, kas notika 1995. gada 31. decembrī, Jānim Kaijakam izdevies ielūkoties teātra telpās jau pēc tam, kad to bija pārņēmis naktsklubs La Rocca: "Ienācu skatītāju zālē un kļuva ārkārtīgi skumji, kad redzēju, ka orķestra bedre, kas pirms pieciem gadiem bija tikusi no jauna izbūvēta, atkal ir aizbetonēta, bet grīda, kas tika speciāli veidota slīpa, nojaukta."

Par Rīgas Operetes zelta laikmetu maestro sauc laiku no 1975. līdz 1986. gadam, kad tika iestudētas lielās, krāšņās izrādes.

Tāpat uzklausām dziedātāju Ievu Kepi, kura bērnību pavadījusi Operetes teātra aizkulisēs, kamēr uz skatuves dziedājuši viņas vecāki - Lilija Sniedze un Ramons Kepe, bet vēlāk arī pati kļuvusi par operetes solisti.

“Kad ienācu teātrī jau kā dziedātāja, pretī nāca vecmeistari un jau pa gabalu sauca" "Bet es tevi uz rokām nēsāju!” Viegli jau nebija, jo gan skatītāji, gan vecāku kolēģi ar interesi skatījās, vai tā Kepes un Sniedzes meitiņa ar' varēs ko, vai tomēr nevarēs? Rezultātā sešu gadu laikā nodziedāju 15 skaistas lomas..."

Arī Ieva prāto, ka Rīgas Operetes zelta laiks bijis tieši tas, kad teātrī skaistas lomas dziedājuši arī viņas vecāki: "Izrādes bija pārpildītas, turklāt Operetē taču darbojās gan krievu, gan latviešu trupa. Kamēr krievu trupa vasarās devās viesizrādēs uz Padomju savienību, latviešu trupa uzstājās Latvijas pilsētās, un visas izrādes bija pārpildītas. Cilvēki ļoti mīlēja opereti..."