Emīla Dārziņa mūzikas vidusskola gatavojas savai 70. dzimšanas dienai. Svinību kulminācija līdz ar gala koncertu gaidāma aprīļa vidū, un tad "Klasika"noteikti atkal būs klāt...

Bet šoreiz, ieskandinot jubileju, tiekamies ar ilggadējo skolas direktori Ievu Arāju, kura direktores pienākumus pildījusi teju 30 gadus. Tieši viņas darbības laikā skolā mācījies Gidons Krēmers un viņa draugs Filips Hiršhorns...

Runājoties ar Arājas kundzi, kļūst skaidrs: asais prāts un direktores stāja gadu gaitā nav zudusi. Viņas "valdīšanas" laiks direktores krēslā bijis no 1962. gada septembra līdz 1990. gada 30. jūlijam. "Šie 27 gadi Dārziņskolai bija radoši - pirmkārt jau tāpēc, ka bija ļoti spēcīgs pedagogu kolektīvs: pedagoģisko māku un cilvēcisko attieksmi viņi prata lieliski nodot tālākajām paaudzēm, kas šodien Latviju burvīgi atrāda plašajai pasaulei," uzsver Ieva Arāja. Viņa arī stāsta par skolas raibo ikdienu, sadarbību ar Konservatoriju un "iespiešanos" vissavienības konkursos "Esmu laimīga par nostrādātajiem gadiem un nenožēloju nevienu dienu. Jā, tas bija arī divkosības laiks: darbā runājām un domājām vienu, bet sirdī, mājās un ar ģimeni izjutām gluži ko citu."

Tāpat uzrunājam skolas pašreizējo vadītāju Juri Kaufeldu, kurš skolas direktora amatā saimnieko jau sešpadsmito gadu.

"Skolas uzdevums vienmēr bijis saistīts ar skatu tālā nākotnē. Skolai piesaistot bērnus, kuriem daba devusi muzikālās dotības, mums tās jāspēj attīstīt un ar tām strādāt. Jo cilvēku ar dotībām ir ļoti daudz, taču talantīgu cilvēku - visai maz. Īstu talantu veido dotības apvienojumā ar milzīgām darbaspējām."

Savukārt ekskursijā pa skolas vēstures līkločiem mūs pavada muzikoloģe Inese Žune, kura atgādina, ka Dārziņskolas modelis savulaik aizgūts no Maskavas un kādreizējās Ļeņingradas konservatorijas parauga, kad "pie konservatorijas" tika dibināta īpaša mūzikas skola.

Pati Inese strādā Dārziņskolā un tās vēsturi pētījusi, lai aprakstītu grāmatā. "Dārziņskolas veidošanās sākumi meklējami jau 1940. gadā, bet karš un tam sekojošās okupācijas to visu izjauca. 1944. gada okobrī tika veidota muzikāli apdāvināto bērnu grupa, kurā varēja pieteikties visi interesenti, taču atsaucība bija visai maza. Gadu vēlāk, 1945. gadā, uz Latviju tika ataicināta Dora Brauna, kas tolaik uzturējās Ivanovas mūzikas skolā; viņa arī sāka organizēt tādu mācību iestādi, kas sākotnēji tika uzskatīta par īpaši apdāvināto bērnu skolu. Saskaņā ar padomju idejām, bērni mūzikas mākslā bija jāaudzina no agra vecuma, veidojot elitāru skolu, kas kaldinātu "muzikālos kadrus" ar mērķi kļūt par profesionāļiem. Skolas pedagogi vienlaikus bija Konservatorijas pasniedzēji," stāsta Inese, atklājot arī daždažādās problēmas, kas saistītas ar skolas dibināšanu: sākotnēji nepiemērotas bijušas gan telpas, gan arī direktori bieži mainījušies. Toties konkurss bijis varens: uz vienu vietu pretendējuši 20 bērni!

Dārziņskola oficiāli dibināta 1945. gada martā, bet Emīla Dārziņa vārdā nosaukta 1950. gadā: "Sekojot tālaika modei, ka ik skolai vajadzēja lepoties ar kādas personības vārdu, šajā gadījumā tika izvēlēts Emīla Dārziņa vārds. Manuprāt, te nav nekādas pretrunas, jo arī Emīls Dārziņš vienmēr cīnījies par profesionālismu mūzikā," stāsta Inese Žune.

Uz Kalnciema ielu 10/12 Dārziņskola, kooperējoties ar jaunajiem baletdejotājiem, pārcēlusies 1973. gadā. 1994. gadā šajā kompleksā sākusi darboties arī Rīgas Doma kora skola.

Liela atbildība šobrīd atrodas skolotājas Zaigas Lagzdiņas-Radziņas rokās, jo tieši pie viņas nonāk mazie piecgadnieki. "Esmu novērojusi, ka šo gadu laikā pozitīvo lietu sarakstā klāt nākusi audzēkņu atraisītība, brīvība attiecībās ar pedagoiem, kā arī tehnoloģiju priekšrocības. Tomēr visinteresantāk patiesi ir ar mazajiem." Viņasprāt, vissvarīgākie te ir "trīs D" - darbs, dāvanas un domas jeb prāta spējas. Un Dārziņskolas audzēkņa tēls viņas skatījumā ir šāds: gudrs, strādīgs, apzinīgs un jautrs...

Tikām bibliotekāre Kristīne Krievkalne stāsta, ka pirmā stāva bibliotēka vēl joprojām uzskatāma par visīstāko miera ostu. Taču viņa novērojusi, ka audzēkņi kļuvuši mērķtiecīgāki un izvēlas būt lielākas individualitātes.

Tāpat uzrunājam skolas absolventus un pašreizējos audzēkņus. Viņi atzīst, ka mācības Dārziņskolā ir dzīvesveids, kas iemāca katram atšķirt svarīgo no mazsvarīgā un arī saplānot laiku - izmantot katru sekundi! Brīvais laiks? Tāda gluži vienkārši nav! Sirsnīgas un raibas atmiņas par skolu intervijā "Klasikai" pauž tās kādreizējie absolventi - starptautiski atzītā vijolniece Eva Bindere un čellists Ēriks Kiršfelds, kā arī vijolniece Sanita Zariņa. 

Savās atmiņās par skolā pavadīto laiku dalās arī komponists un diriģents Andris Vecumnieks, sev raksturīgajā humora manierē atceroties lūk, ko: "Savulaik izskanēja doma, ka Dārziņskola ir vairāk kā zooloģiskais dārzs, kurā katrs zvēriņš tiek kopts, čubināts un izlikts vispārējai apskatei, kamēr Mediņskolas audzēkņi ir kā savvaļā dzīvojoši tīrradņi, kuriem tālab sūrāk jācīnās par savu eksistenci..."

Uzziņai

Emīla Dārziņa mūzikas vidusskola dibināta 1945. gadā kā īpaši apdāvināto audzēkņu mūzikas vidusskola pie Latvijas Valsts konservatorijas. No 1992. gada skolas nosaukums bija Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijas Emīla Dārziņa mūzikas skola, bet kopš 2002. gada skolu sauc par Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolu (saīsināti - EDMV).

Skola ir valsts nozīmes vidējā profesionālā mākslas mācību iestāde, kas pastāvēšanas gados sniegusi nozīmīgu devumu Latvijas kultūrai. Skola atrodas Latvijas Kultūras ministrijas pārziņā.