Maija vidū jau vairāk kā septiņdesmit gadus karstākās kino pasaules kaislības tikušas izdzīvotas Francijas kūrortpilsētiņā Kannās.

Jau agri no rīta kino seansus pārpildītās zālēs ievadīja festivāla videorullītis ar sarkano paklāju klātiem pakāpieniem, kas ved debesīs Kamila Sensānsa muzikālās svītas "Dzīvnieku karnevāls” pavadībā. Tam sekoja preses konferences, fotosesijas, filmu tirgus, pirmizrādes, pieņemšanas. Šogad slavenais Kruazetes bulvāris ir neparasti tukšs, Kannu kino festivāls savu norisi ir atcēlis, virtuālā pieredzē pārceļot vien filmu tirgu.

Vairāki citi pavasara kinofestivāli tomēr ir izvēlējušies pielāgot savu norises veidu pandēmijas režīma apstākļiem - kino seansus, tai skaitā pirmizrādes, sarunas un meistarklases pārnesot uz interneta vidi. Šodien raidījumā dzirdēsim trīs pieredzes, kā piedalīties šādā festivālā, un arīdzan, kā virtuāli noris žūrijas darbs.

Savos iespaidos par Šveicē notiekošo “Visons du Reel”, Vīsbādenes Centrālās un Austrumeiropas kino festivālu “GoEast”, un Oberhauzenes Starptautisko īsfilmu festivālu dalīsies kino pētniece Dārta Ceriņa, Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma veidotāja Zane Balčus, kā arī Riga IFF Baltijas mūzikas video konkursa kuratore Agnese Logina.

***

Jau kopš 1969. gada notiekošais “Visions du Reel” pagājušogad izrādīja 169 filmas, pulcējot 45 tūkstošus skatītāju. Lai gan šogad festivālu bija iespējams apmeklēt tikai virtuāli, pārsteidzoši, ka tā skatītāju loks ir krietni paplašinājies - līdz pat sešdesmit tūkstošiem. Acīmredzot, atvieglotā piekļuve filmām ir devusi iespēju tās skatīties arī tiem, kas citādi nebūtu varējuši, vai vēlējušies doties uz kinoteātriem.

Festivāla galveno balvu online ceremonijā saņēma “Punta Sacra”, dzīvi apliecinoša itāļu dokumentālā filma, kuras varoņi, enerģiskā Franka, viņas ģimene un draugi, ir tikai neliela daļa no komūnas, kas mīt pussagruvušās, pašuzstutētās ēkās Tibras krastā, apkaimē, kas ir kā dadzis acī pilsētpānotājiem.

Kā inovatīvāko žūrija izcēla somu dokumentālo filmu “Anerca, Breath of Life”. Tās veidotāji, tēvs un dēls, Marku un Johannes Lehmuskallijo apceļojuši teju visas tālo ziemeļu tautas- čukčus, inuītius, sāmus no Kanādas līdz pat Krievijai, teritoriju, kuras ierasto dzīvesveidu savulaik neatgriezeniski izmainījuši iekarotāji jeb tā saucamie progresa nesēji. Filmā senie stāsti savijas ar mūsdienām, dziesmas, dejas, un tradīcijas, kas izdzīvojušas cauri laikam, joprojām atstāj nospiedumus šo tautu iekšējās pasaules veidolā, jau filmas nosaukumā pieteikta, tā ir viņu “dzīves elpa”.

Ārpus laureātu saraksta palikusi savdabīgā portugāļu filma “Amor Fati”, kuras nosaukumu var tulkot divējādi - gan kā mīlestību pret savu likteni, gan kā mīlestību, kas mums paredzēta. Filmas ievadā dzirdam stāstu par katru no mums kā monētu, kurai abas puses ir atdalītas. Un dzīve paiet, apņēmīgi un nenogurstoši meklējot šo savu otro pusi. Ikreiz, kad to atrodam, dīvainā draudzības, tuvības un mīlestības sajūta ir satriecoša. “Amor Fati”, ir kā fascinējoša dubultportretu galerija, kur katra no dzīvajām bildēm ir kā spoguļatēls- tie ir dvēseļu līdzinieki - dzīvesbiedri, mīlnieki, māsas, brāļi, pat vesela saime, ko apvieno gan satriecoša vizuālā līdzība, gan arī muzikālais talants. Viens no “Amor Fati” skaņu celiņa vadmotīviem ir Baha pirmā čella svīta, skaņdarbs, ko filmā izpilda ģimenes galva.

Filmas režisore Klaudžia Varežau stāsta, ka jau bērnībā viņā teju kā apmātība radusies interese par pāriem, kurus saista neparasta vizuāla līdzība. Viņas vecākiem pat vārdi bijuši līdzīgi - māti sauca Olinda un tēvu - Orlando. Vēl kā mazam bērnam viņai nav bijusi skaidra izpratne par to, kas ir dzīvesbiedri, tādēļ viņa uzskatījusi, ka viņas vecāki ir brālis un māsa. Arī pārējos radiniekus, pat attālus, saistījusi spēcīga vizuāla līdzība. Jau studējot fotogrāfiju Lisabonā, viņa izveidojusi foto projektu, veltītu šādiem pāriem, līdziniekiem. Uzsākot darbu pie šīs filmas, Klaudžia saņēmusi ļoti daudz elektronisko vēstuļu ar dažādu pāru fotogrāfijām, lai gan filmas struktūra vēl nebija tobrīd izkristalizējusies. Bet jau tobrīd, par spīti tam, ka varoņu līdzīgie žesti, kustības, sejas, šķituši visai komiski, kļuvis skaidrs, ka izvēlētā tēma prasa rūpīgāku pieeju, ieniršanu šo pāru attiecībās, paplašinot skatījumu, ietverot filmā ne tikai dzīvesbiedrus, bet arī draugus, saimniekus un to kaķus, suņus, zirgus, un pat veselas grupas - ģimenes, draugus. Jo tos saistīja kaut kas neizskaidrojams, mistērija.

Vairāk un plašāk - ierakstā.