11. janvārī Krāslavā pirmizrādi piedzīvoja Viestura Kairiša jaunākā filma “Pilsēta pie upes” (“Piļsāta pi upis”), kas tapusi pēc Gunara Janovska romāna ar tādu pašu nosaukumu motīviem.

Stāsta galvenais varonis Ansis (jeb Hanss) ir daiļkrāsotājs, kurš piecu gadu periodā piedzīvo trīs varu maiņu Latvijas teritorijā. Caur Anša individuālo pieredzi skatītāji ierauga sarežģītu vēstures posmu, kas izstāstīts traģikomiskā veidā. Filmas darbība notiek Latgalē un tajā dzirdama arī latgaliešu valoda.

Filmas operators ir Gints Bērziņš, galvenajās lomās - Dāvis Suhareckis, Gundars Āboliņš, Agnese Cīrule un Brigita Cmuntova, bet filmas māksliniece ir Ieva Jurjāne. 

“Pilsēta pie upes” runā par neērtām un arī sāpīgām tēmām - kolaboracionismu, antisemītismu un to, cik neparedzami cilvēki rīkojas ekstrēmos apstākļos. Kā šādā situācijā rīkotos mēs? Cik liela ir mākslinieka atbildība pret sabiedrību un vai māksla ir vai nav atdalāma no politikas? Par šiem un citiem ar filmu saistītiem jautājumiem stāsta filmas režisors un scenārija autors Viesturs Kairišs, aktrise Agnese Cīrule un filmas producents Guntis Trekteris.

Kādas ir pirmās atsauksmes pēc pirmizrādes Krāslavā? "Mūs uzņēma labi – par to šaubu nav," atzīst režisors.

"Bija fantastiski sākt ar Latgali, filmu parādot tieši tur – bija ļoti nozīmīgi gan mums pašiem, gan latgaliešiem.

Daudzi skatījās un skaitīja, cik filmā paši redzami, jo no vietējiem bija daudz cilvēku, kas piedalījās filmēšanā. Un tas viņiem bija ļoti svarīgi."

"Tie bija cilvēki, kuri piedalījās filmā – daudzie epizodisko lomu tēlotāji un masu skatu dalībnieki, taču pirmizrādē arī bija daudz vietējo cilvēku, kas tieši ar filmu nebija saistīti, taču domāju, ka

filma viņus uzrunāja emocionāli ļoti spēcīgi, un atsauksmes mums par lielu prieku bija tiešām labas," atzīmē producents Guntis Trekteris.

"Arī man jāpiekrīt – bija ļoti svarīgi, ka pirmizrāde notiek tieši Latgalē. Nezinu, vai filma ir tieši par to – domāju, ka īsti nē, bet valodai, vietai un cilvēkiem, kas iesaistījās, ir nozīme. Bija prieks, ka arī es varēju tur būt," saka aktrise Agnese Cīrule.

Uz jautājumu, cik daudz no Gunāra Janovska romāna palicis scenārija beigu versijā, Kairišs neslēpj, ka filma un romāns ir absolūti dažādas lietas: "Romāns ir iesākuma punkts, iemesls darboties ar tēmu, taču filma ir krietni savādāka. Filma ir pēc šī stāsta motīviem, un tā tam arī jābūt –

šajā gadījumā filma nedrīkstēja būt ekranizācija, šis nebija tas gadījums. Ekranizācijas vispār mani nekad arī kā skatītāju nav interesējušas, jo kino valoda ir unikāla, tāpēc filma jārada no jauna.

Bet esmu ļoti pateicīgs iespējai gan lasīt romānu "Pilsēta pie upes", gan vispār pieslēgties Gunāra Janovska pasaulei un domāšanai. Daudz ko no viņa izlasīju, tai skaitā par Pārdaugavu, par emigrāciju. Viņā ir tā nostalģiskā stīga, kas raksturīga cilvēkam, kuram atņemta dzimtene – un šī īpašība viņu nekad nepameta: viņa dzīve bija atmiņu vērsumā, nevis vērsumā uz priekšu. Mana dzīve savukārt ir vērsumā uz priekšu, un par filmu varu pateikt to, ka gribu jau no tās tikt vaļā, lai tā man vairs netraucē dzīvot tālāk... Taču Janovskim piemīt tā kolosālā īpašība, ka viņš runā viegli, viņa valoda ir viegla. Man,  cilvēkam ar smagnējāku valodu, tā bija laba satikšanās.

Jo es arī gribu būt viegls, jautrs, trallinošs – nu, kā mūsu aktrise Agnese Cīrule, tāds pa pļavu lēkājošs, nebēdnīgs zaķītis. Tāda ir mana vēlme pārvērsties."

Agnese Cīrule stāsta, ka pirms filmēšanās gluži apzināti Janovska romānu nav lasījusi – lai neietekmētos. "Apzināti to nelasīju, jo tieši tā – uzskatu, ka tas jauc galvu. Tagad, pēc filmas pirmizrādes, varētu šo grāmatu beidzot izlasīt. Taču pēc pieredzes  teātrī, vienmēr tā bijis – gala materiāls ir kaut kas pavisam cits, un grāmatas nes citu informāciju. Zinot par daudz, grūti koncentrēties uz kādu vienu konkrētu brīdi, vai arī jādomā, kāpēc tas un tas nenospēlējas. Šoreiz pilnībā paļāvos uz scenāriju."

Agnese prāto, ka viņas atveidotā varone Naiga vēlas vienkārši labi dzīvot. Būt laimīga, būt mīlēta. Kā jebkurš cilvēks. "Tas, kā viņa to sasniedz, ir cita lieta. Domāju, viņai nav nekādu dzinuļu – ja nu vienīgi dzinulis ir viņas jaunība un ticība tam, ka nevajag būt, kā ir, arī nevēlēšanās pieņemt apstākļus, kādi viņai tajā brīdī ir apkārt."

Viesturs Kairišs minējis, ka māksla nevar būt atrauta no politikas. "Manuprāt, tāda ir mākslas daba – ne jau tā, ka sižetiski jābūt kādam politiskajam "topikam". Kaut vai šādā nozīmē:

ja izšķiries par mākslu, tas jau ir politisks vēstījums, bet, ja izšķiries par kasi, tas nav politisks vēstījums.

Nesaku, ka mākslai jābūt politiskai. (..) Saistībā ar sankcijām pret Krieviju šai tēmai pieskaramies ļoti daudz. Kaut kādi mūziķi brauc uz Krimu uzstāties, sakot, ka "tā ir tikai māksla, tā ir TIKAI mūzika". Tas ir nepieņemams vēstījums!

Tāpat kā Viļānos – kad notiek vēlēšanas, redzu plakātiņu ar dažiem estrādes māksliniekiem, kuri piedalās "Saskaņas" vizītēs, un viņi to noteikti dara par labu naudu, jo "tā ir tikai māksla". Viņi jau nenodarbojas ar politiku. Tas ir tik šausmīgi!

Vēstījums ir diezgan skaidrs. Vai, piemēram, Putina režīmam lojālie mākslinieki saka - "mēs jau nodarbojamies tikai ar mākslu, mēs nenodarbosimies ar režīma kritiku". Un to saka tāpēc, ka tiek subsidēti no šī paša Putina, lai nodarbotos ar "nepolitisko mākslu", kas cilvēkiem aizmālē smadzenes, kamēr viņi mirst badā, dzīvo necilvēcīgos apstākļos un vispār nezina, ka viņiem ir arī tiesības brīvi izteikties un saņemt brīvu informāciju. Viņiem jāpārtiek no surogāta, kas it kā ir ar politiku nesaistīta māksla. Tāpēc šobrīd tas vēstījums ir ļoti aktuāls. No otras puses – lai katrs dara, kā grib.

Uzskatu, ka man ir tiesības darīt, kā es gribu, un tāpat uzskatu arī par citiem – lai viņi taisa mākslu, kas ir "atrauta" no politikas. Visticamāk, uz mani tai nebūs nekāda iespaida."

"Ir vērtīgi noskatīties filmu "Pilsēta pie upes" un saprast, ka ir jādomā. Jādomā par konkrētajiem politiskajiem apstākļiem, kuros cilvēkiem bija jāizdzīvo, jāpieņem lēmumi, bieži vien – nepareizi. Bet arī šodien ir tā, ka jādomā – kas notiek valstī, kas notiek politikā? Nevajadzētu tā vienkārši sekot skaļākajai, populistiskākajai balsij – vajadzētu padomāt un izsvērt, kas tad ir tie spēki, kas šeit, Latvijā, darbojas – kaut vai vietējā politikā: ar kuriem mums ir pa ceļam, bet ar kuriem nav. Domāju, cilvēkiem ir jādomā."

Kā īsti ir aktierim, kurš tiek nostādīts situācijā, kurā nav izvēles, kur un ko spēlēt? "Tā ir diezgan bieži," piekrīt Agnese Cīrule.

"Personīgu iemeslu dēļ esmu ļoti tālu no politikas, un neuzskatu, ka tas ir mans uzdevums – sludināt vienu vai otru patiesību. Taču mans uzdevums kā cilvēkam, kurš ir mākslā – likt par kaut ko domāt.

Un to varu darīt gandrīz no jebkura viedokļa, neviens tēls nav atrauts no manis."