14. oktobrī tiks atklāts jau astotais Rīgas Starptautiskais kino festivāls, kurš arī šogad norisināsies gan klātienē, gan tiešsaistē, piedāvājot skatītājiem apmeklēt filmas gan kinoteātrī Splendid palace, gan tās skatīties mājās.

Festivālu atklās īpaša dokumentāla filma par leģendārā kinorežisora Roberto Rosellīni dinastiju - "Es piedzimu Rosellīni". Tās veidotājs un arī galvenais varonis ir Rosellīni vecākais mazdēls Alesandro, un šī filma ir tapusi kā kopprodukcija ar Latviju. Viens no tās producentiem ir Uldis Cekulis no "Vides Filmu studijas", filmas operators ir Valdis Celmiņš, bet viens no scenārija autoriem ir Dāvis Sīmanis.

Filmas iniciators un viens no režisoriem Alesandro Rosellīni 55 gadu vecumā ir nolēmis ķerties pie kino, lai izmantotu kā sava veida terapiju, kurā risināt savas sarežģītās attiecības ar ģimeni. Alesandro ir atkopies no narkotiku atkarības, bet netiek galā ar kādu citu ligu, kurai pats devis nosaukumu - “rosellīnīts”. Kopā ar operatoru Valdi Celmiņu viņi dodas ceļojumā, lai uzmeklētu pa visu pasauli izkaisīto Rosellīni dinastiju. Šī ir unikāla Itālijas-Latvijas kopprodukcija, kura savieno Latvijas kino vidi ar Itālijas kinoklasiku. Turklāt festivāla ietvaros 15. oktobrī būs iespēja piedalīties sarunās ar filmas radošo komandu gan no Latvijas, gan Itālijas.

Raidījumā "Piejūras klimats" tiekamies ar filmas "Es piedzimu Rosellīni" operatoru Valdi Celmiņu un vienu no scenārija autoriem Dāvi Sīmani.

***

Ekspresintervija ar filmas montāžas režisori Ilāriju de Laurentisu

Marta Elīna Martinsone: Filmā ir redzams brīnumains daudzums arhīvu materiālu - kā jūs kopā ar režisoriem izvēlējāties pašu svarīgāko?

Ilārija de Laurentisa: Mums bija milzīgs un brīnišķīgs arhīvs. Desmit stundas ar Super 8 milimetru kinolentes materiāliem, kurus filmējusi Ingrīda Bergmane, kas aptvēra laiku no viņas bērnu - Izabellas, Ingrīdiņas un Robina - mazotnes līdz pusaudzībai. Tad bija arī ģimenes fotogrāfijas - un kas tā ir par ģimeni! Trīs sievas, seši bērni un daudz, daudz mazbērnu. Tad bija arī fotogrāfijas no avīzēm, ziņu aģentūrām un vecām hronikām. Tiešām - stundām, stundām materiāla. Nebija viegli izvēlēties!

Īpaši mani aizrāva Super 8 milimetru kinolentes kadri, kurus filmējusi Ingrīda Bergmane. Izabella, Ingrīdina un Robins: viņu pludmales mājas, brīvdienas sniegā, viņu dzimšanas dienas - tas viss bija trakoti fascinējoši.

Arhīvu materiāli izvēlēti tādi, kuri kalpo tam, lai izstāstītu stāstu. Darbs tikai darīts komandā - ar Alesandro (režisoru) un scenāristu Andrea Paolo Masaru, katrs no mums pielika kaut ko no sevis, lai izvēlētos no šī neticamā materiāla.

Cik ilgi jūs strādājāt pie šī projekta un kas bija visizaicinošākais uzdevums, ar kuru bija jātiek galā?

Es strādāju pie filmas aptuveni deviņus mēnešus. No sākuma nebija viegli iegūt Alesandro uzticību. Mums bija jāierokas viņa ģimenes un personīgās vēstures noslēpumos, bieži vien pieskaroties epizodēm, kuras sāp vēl šobaltdien. Ar laiku un tuvību, kas rodas montāžas telpā, esot ciešā kontaktā daudzas stundas, Alesandro sāka man uzticēties un tad kļuva vieglāk. Alesandro nebija īpaši daudz pieredzes, tāpēc viņu vajadzēja vadīt un iedrošināt. Tagad grūtības, ar kurām bija jāsaskaras sākumā, ir tikai atgādinājums par šo lielisko pieredzi.

Par ko jums personīgi ir filma "Es piedzimu Rosellīni"?

Tā ir ļoti izklaidējoša dokumentāla filma, kas pilna ar brīnišķīgiem attēliem, pateicoties apbrīnojamajam latviešu operatoram Valdim Celmiņam. Bet filma ir arī stāsts par ģimeni, kuru vieno sāpīgi mirkļi, bet arī dziļa pieķeršanās. Es ticu, ka skatītāji šajā filmā var atrast arī daļu sava personīgā stāsta.