Katru gadu maija izskaņā raidījums tiek veltīts atskatam uz Kannu kinofestivālu, kur žūrija zviedru režisora Rūbena Ēstlunda vadībā nupat kā sadalījusi balvas.

Žūrijas balva nonāca pie vēl viena ziemeļvalstu režisora, somu klasiķa Aki Kaurismeki. Viņa filma “Kritušās lapas” izseko kādam mīlas stāstam starp lielveikala darbinieci un vīrieti, kurš strādā celtniecībā - tas ir kā turpinājums Kaurismeki darbaļaužu triloģijai, kurā iekļaujas filmas “Ēnas paradīzē”,  “Ariel”  un “Sērkociņu fabrikas meitene”. Zilganzaļie interjeri, elēģiskie varoņi, sērijveida nesatikšanās, muzikālie numuri, un režisora draugi otrā plāna lomās - šī filma skatītājiem būs laimīga atkalsatikšanās ar somu režisora filmu pasauli, gan ar vienu niansi, kas uz mūžiem iekapsulēs “Kritušajās lapās” pēdējā gada nepanesamās realitātes noskaņu -

galvenās varones virtuves radio ik pa brīdim dzirdamās ziņas, kurās tiek vēstīts par asiņainākajiem brīžiem Krievijas uzbrukuma plosītajā Ukrainā.

Balva par labāko scenāriju nonāca pie japāņu režisora Hirokazu Kore-edas un scenārista Sakamoto Judži par filmu “Monstrs” jeb “Briesmonis”. Tā ir notikumu hronoloģijas ziņā izaicinoši būvēta filma, kas atstāj skatītāja ziņā lēmumu – kurš un kādēļ ir lielākais briesmonis. “Briesmonis”, kas festivālā saņēma arī kvīru balvu, sabalsojas ar beļģu režisora Lūkasa Donta filmu “Tuvāk”, izsekojot divu zēnu draudzības dinamikai, saskaroties ar sabiedrības spiedienu.

Labākā aktiera balvu saņēma Kodzi Jakušo par lomu Vima Vendersa filmā Perfect Days, bet par labāko aktrisi tika atzīta Nuri Bilges Džeilana filmā About Dry Grasses redzamā Merve Dizdara.  

Grand Prix saņēma Džonatana Gleizera filma The Zone of Interest jeb “Interešu zona”. Filmas pamatā ir britu rakstnieka Mārtina Eimisa romāns, kura galvenajam varonim Gleizers ir piešķīris atkailinošu konkrētību- reālas vēsturiskas personības uzvārdu. SS oficieris, Aušvices koncentrācijas nometnes komendants Rūdolfs Hoss, kuru atveido Kristians Frīdels, ar sievu Hedvigu (viņas lomā redzama Sandra Hillere) un pieciem bērniem bauda idillisku dzīvi privātmājā, kuras sakņu dārzs burtiski robežojas ar nometnes žogu, apjoztu dzeloņdrātīm. Gleizera sadarbība ar neatkārtojamo britu mūziķi Mica Levi, kas aizsākās ar viņa iepriekšējo filmu “Manā ādā”, arī šoreiz rezultējusies teju ārpuszemes pieredzē. Filmas ievadā un izskaņā Levi mūzikai, kā arī atsevišķiem filmas skaņu ainavas elementiem vairāku minūšu garumā atvēlēta visa filmas telpa, ekrānam grimstot tumsā.

Satraucošas vokāla partijas līdztekus skaņu kaskādēm un neskaidrai murdoņai radīja pieaugošu nemiera izjūtu.

Šo paņēmienu Gleizers skaidro kā nepieciešamo pārejas brīdi, lai skatītāji sagatavotos filmai

Zelta palmas zars nonāca pie franču režisores Žistīnes Trijē par filmu “Kritiena anatomija”,  kamerdrāmu, kuras darbība notiek divās lokācijās. Viena no tām ir  kalnu šalē, kur mīt jauna ģimene – rakstnieku pāris Semjuels un Sandra un viņu dēls, kurš ir zaudējis redzi, bet otra darbības vieta ir tiesas zāle, kurā tiek izskatīta apsūdzība Sandrai par iespējamo vīra slepkavību. Intervijā Trijē stāsta, ka vēlējusies radīt filmu par to, kā tas ir- dzīvot kopā ar kādu, kā atrast vienlīdzību attiecībās. Par tiesas zāli, kurā mēs vairs nepiederam paši sev. Jebkas, kas ir kādreiz darīts un teikts, tiesas zālē iegūst pavisam citu mērogu un tiek izkropļots līdz nepazīšanai.

Pārliecinoša atgriešanās Kannu kinofestivālā, Īpašā skatiena konkursa sadaļā pēc balvas par labāko īsfilmu saņemšanas izvērtās čīliešu režisoram Felipem Galvezam ar debiju pilnmetrāžā “Kolonizatori” (Los Colonos).

Šajā ceļa filmā ārkārtīgi atšķirīga trijotne -  čīlietis Segundo, amerikāņu algotnis  Bils, un Maklenans, bijušais būru kara angļu kapteinis dodas pāri visai valstij ekspedīcijā, lai norobežotu spāņu zemes īpašniekam Hosē Menendesam piešķirtos laukus.

Izteikti tumšais, intensīvais kadrs ir kā piesūcināts asinīm, kuras aiz sevis atstāj šī slepkavu komanda, viens no viņu uzdevumiem ir- nogalināt pēc iespējas vairāk šelknam ļaudis, vietējos iedzīvotājus. Filma, kas dalīta četrās novelēs ar ietilpīgiem virsrakstiem - “Baltā dieva karalis” , “Pasaules malas”, “Puse balto asiņu”, “Sarkanā cūka”, izseko kolonizācijas procesam amplitūdā no genocīda īstenošanas līdz klusinātām politiķu sarunām pilsētas interjeros, septiņus gadus vēlāk plānojot jau rafinētāku pirmiedzīvotāju pakļaušanu, iznīcinot gan to ķermeņus, gan mentalitāti.

Raidījumā skan Kannu kinofestivālā ierakstīta saruna ar režisoru Felipi Galvezu, kā arī aktieriem Kamilo Aransibiju, Bendžaminu Vestfalu un Mišelu Guaņju.

Šīgada Kannu kinofestivāls bija nozīmīgs arī mūsu filmu restauratoriem – jau otro reizi oficiālajā festivāla programmā Cannes Classics iekļauta filma, kuras restaurāciju veikuši latviešu speciālisti “Studijā Lokomotīve”.

2004. gadā izveidotajā Cannes Classics sadaļā tiek izrādītas kinovēsturē nozīmīgas filmas, īpašu uzmanību pievēršot arī restaurēto versiju tehniskajai un mākslinieciskajai kvalitātei.

2018. gadā šajā sadaļā tika izrādīta leģendārās Rolanda Kalniņa filmas “Četri balti krekli” (1967) restaurētā versija, bet pagājušonedēļ tika pirmizrādīta atjaunotā versija 1965. gada armēņu filmai “Sveiki, tas esmu es”. Režisora Frunzes Dovlatjana filmai, kurā galveno lomu atveido pazīstamais aktieris Armens Džigarhanjans, restaurētās versijas iekļaušana Cannes Classic ir atgriešanās – tā Kannās tika izrādīta jau 1966. gadā. Līdz ar Armēnijas kinoindustrijas pārstāvjiem uz Kannu festivāla seansu bija ielūgti restaurācijas darbu vadītāja Elīna Reinholde, galvenais restaurācijas mākslinieks Pēteris Sudakovs, kā arī Studijas Lokomotīve vadītājs Roberts Vinovskis, kurš viesojas raidījumā.