Spēle ekrāna teātrī. Saruna ar kino zinātnieci Ingu Pērkoni

4. maijā rīkotajā Latvijas filmu maratonā, kas ārkārtējās situācijas diktētajos nosacījumos notika tiešsaistē, atvēršanas svētkus svinēja mākslas zinātņu doktores un kino pētnieces Ingas Pērkones jaunās grāmatas "Ekrāna skatuve: Par aktiermākslu Latvijas kino" atvēršanas svētki, kas arī notika tiešsaistē.

Sarunā ar Martu Elīnu Martinsoni LR3 "Klasika" raidījumā "Piejūras klimats" Inga Pērkone stāsta par aktierdarbu Latvijas kino, par aktiera autorību filmas ietvaros un to, kādu tēlu pietrūkst pašmāju kino.

Marta Elīna Martinsone: Kādas bija sajūtas, atverot savu grāmatu “Ekrāna skatuve” attālināti?

Inga Pērkone: Dīvainas katrā ziņā, bet es pēc tam paskatījos, ka atvēršanas brīdī skatījumu bija pāri 200, un tas noteikti ir vairāk, nekā man būtu iespējams uzaicināt uz fizisku atvēršanu. Tā kā ir savs labums arī. (Smejas)

Savas grāmatas ievadā jūs minat, ka kino aktieris nav nodalāms no kino kā aparāta un ka kino aktiera sniegumu nevar analizēt, atdalot no filmas kā kopuma. Taču reizēm recenzijās tiek uzteikti aktierdarbi arī vājās filmās. Vai tas vispār ir iespējams?

Tā var būt, jā. Tas nozīmē to, ka režisors varbūt ir spējis šo aktiera darbu parādīt vai organizēt augstā līmenī, bet neko citu nav spējis. Bet varbūt tas [ir] aktieris –

tā arī, starp citu, var būt, ka dažkārt aktieri, sniedzot tādu ļoti spilgtu priekšnesumu, noēd to visu pārējo. Un tad, protams, mēs varam runāt par režijas problēmām attiecībā uz visu pārējo, bet ne uz aktieri.

Bet vispār ir dīvainas tās balvas – piemēram, par labāko aktierdarbu, ko parasti visi visvairāk gaida un pārrunā un aprunā. Īstenībā tāpat mēs varētu sniegt balvas arī par skaistāko koku filmā un tā, jo principā tie elementi visi ir vienlīdz svarīgi. Protams, ka te vairāk aktieris iegulda iegulda kā persona kaut ko, koks to droši vien nevar izdarīt, bet faktiski tie elementi tiek apstrādāti vienādā mērā.

Tā kā aktiera darbs nav nodalāms no režijas, vai jūsuprāt slikta režija var labu aktieri padarīt par sliktu aktieri?

Pilnīgi noteikti, un tas arī ļoti bieži ir redzams, ka tiešām labi aktieri vai nu vienkārši darbojas paši savas izpratnes robežās un nekādi netiek virzīti, vai arī tā pārējā telpa kaut kā pazūd aiz viņiem. Var, protams, jā.

Principā, ja mēs runājam par aktierdarbu kino, tad mēs pirmkārt runājam par režiju. Pārspīlēts, protams, ir tas salīdzinājums ar koku, jo ir pietiekami daudz filmu un piemēru vēsturē, kur aktierim tā skatuve uz ekrāna tiek dota jau apzināti plaša. Piemēram, [Čārlijs] Čaplins, kurš gan pats bija savu filmu režisors, un tad vairums ainu viņam ir būvētas tā, lai viņš varētu pilnā mērā [izpausties], tās ir viņam visnotaļ pakārtotas. Bet tā arī ir tā režija, kurā viņš var izpausties ar visu savu ķermeni, ar katru savu kustību.

Bet to var darīt arī kā Larss fon Trīrs – rādīt pavisam citādi. Jo, ja, piemēram, kamera filmē nejauši, tad, lai kā aktieris pūlētos, viņš var palikt ārpus kadra vispār. (Smejas)

Kad ir redzama tikai viņa auss, piemēram. Kā Trīrs to savos piemēros kādreiz ir rādījis saistībā ar filmu “Tā visa priekšnieks” ["Direktøren for det hele", 2006].

Pilnu interviju lasiet LSM!

8. maija raidījumu "Piejūras klimats" pilnā apjomā aicinām klausīties šeit!