Signe Baumane: Animācija ir kā tāds lāsts - tik ļoti lēnām tu to visu lipini...

13. oktobrī ar stāvovācijām Latvijas skatītāji sveica Signes Baumanes jaunāko animācijas filmu "Mans laulību projekts". Filma tapusi septiņus gadus un jau piedzīvojusi seansus ārvalstīs, bet 2. novembrī atklās Ņujorkas Baltijas filmu festivālu. Liels sasniegums filmai ir arī nominācija prestižajai Eiropas kinoakadēmijas balvai.

"Mans laulību projekts" ir personisks, asprātīgs un arī izglītojošs stāsts par to, kā mēs iemīlamies, kāpēc mēs vēlamies apprecēties un kā sadzīvot ar sevi arī ārpus attiecībām. Muzikālas intermēdijas, bioloģijas un neirobioloģijas lekcijas un ļoti atpazīstamas situācijas - tas viss ir redzams Signes Baumanes ne ar ko nesajaucamajā rokrakstā.

Attālinātā intervijā režisore, scenārija autore un animatore Signe Baumane stāsta par "Mans laulību projekts" tapšanu, par interesi, zinātni un to, ko viņai spēj nodrošināt tikai un vienīgi animācija. 

Marta Elīna Martinsone: Kā īsti radās pirmais impulss filmai "Mans laulību projekts"?

Signe Baumane: Tāds garš tas idejas process bija, vienā vārdā grūti pateikt... Kad strādāju pie filmas "Akmeņi manās kabatās", man bija blogs, kurā reizi nedēļā ierakstīju kādu stāstiņu.

Kad taisi īsās filmas, ik pēc pusgada vai gada tās uzreiz arī tiek izlaistas, bet taisot pilnmetrāžas filmu, paiet četri gadi vai kā šīs filmas gadījumā - pagāja septiņi gadi, un man negribējās, lai mani aizmirst. Man kaut kā likās - ir ļoti svarīgi, lai cilvēki zina, ka es esmu, un rakstīju blogu.

Man bija vairāki tūkstoši sekotāju, un viens no stāstiņiem, ko sāku rakstīt, bija manas otrās laulības. Šim stāstam bija vairākas instalācijas, kopumā, manuprāt, kādas divpadsmit. Rakstīju stāstu pēc stāsta. Tas bija lasītākais mana bloga stāsts. Kad to rakstīju, man likās, tas ir ļoti interesants, savā ziņā - pamācošs, savā ziņā - dramatisks. Viss kas tajā stāstā tika savērpts kopā - tāda dzīves realitāte. Nodomāju, ka tas varētu būt mans nākošais projekts - par šīm manām otrajām laulībām.

Filmu "Akmeņi manās kabatās" izlaidām 2014. gadā, bet 2015. gada septembrī es biju gatava ķerties pie jauna projekta, kuram impulss ir manas otrās laulības. Protams, kad sāc rakstīt jau konkrēti, tad jau mazlietiņ ir tā - gribu vēl to ielikt, un to. Un tad pēkšņi: bet kas tad ir svarīgi, kāpēc tu gribi kaut ko darīt? Tas viss tā kā izkristalizējās un projekts pieņēma daudz savādāku formu, nekā biju sākumā domājusi. Un man liekas, ka nebija nemaz tik slikti, jo mana otrā vīra noslēpums, ko viņš turēja pie sevis un ko viņš neizpauda, tagad, 2022. gadā, nemaz nebūtu tik liels noslēpums, tik liels atklājums, jo tādus noslēpumus jau filmās esam redzējuši un piedzīvojuši... Tā kā es pavisam citādāk pārstrukturēju šo stāstu. Tāds bija impulss. 

Bet kāds bija filmas tapšanas process?

Tas ilga septiņu gadu garumā: tas bija tehniski sarežģīts, laikietilpīgs un darbietilpīgs. Tas paņēma daudz ilgāku laiku, nekā biju domājusi. Jo sākotnēji biju iecerējusi filmu pabeigt četros gados, bet sanāca septiņi. Dažreiz es tā paskatos atpakaļ un domāju - ah, vai tiešām septiņu gadu laikā var izstāstīt tikai vienu stāstu? Dzirdēju, ka Matīss Kaža izlaiž filmu reizi gadā. (smejas) Un man ir tāda kā mazliet zaļa skaudība, ka es arī tā gribētu.

Man ir daudz stāstu, ko stāstīt, bet animācija ir kā tāds lāsts - tik ļoti lēnām, lēnām tu to visu lipini. Vienā labā dienā varu uzzīmēt 60 animācijas zīmējumus, un tās ir apmēram trīs četras sekundes...

Protams, dažreiz ir labākas dienas, kad nav tik daudz jāzīmē, tad var uztaisīt vienu, divas minūtes, bet lielākoties tas bija pa pusminūtei dienā vai mazāk. Tad dažreiz bija jāpārtrauc ražošanas process un jāmēģina sakasīt nauda no visiem kaktiem, jo mēs bieži vien ieskrējām budžeta problēmās.

Par spīti tam, ka tas ir laikietilpīgs process - kas animācijā ir tāds, ko jūs nevarat atrast nekur citur?

Animācija - tas ir ne gluži brīnumlīdzeklis, bet medijs, kurā vari izstāstīt jebko. Redzu, ko rāda aktierfilmās - tie vairāk ir tēla momenti. Tajā pašā "Neona pavasarī" tā ir meitene, kura izdzīvo pavasari, un kamera viņai seko līdzi šajā pavasarī, kad viņa nonāk pie atklāsmēm. Daudzas aktierfilmas ir tādas, jo tu tomēr esi ierobežots ar to, ko aktieris var, kā aktieris noveco, kā aktieris to var izdarīt. Bet arī tehniski tas, man liekas, ir diezgan sarežģīti - parādīt kaut kādu episku stāstu.

Animācijas gadījumā esmu ieinteresēta episkos stāstos. Es nezinu, kāpēc - tas ir nesaprotami, mistiski. Šī filma, varētu teikt, ir kā "Karš un miers", tādā lielā, episkā mērogā, tikai no sieviešu skatu punkta un nav par karu un mieru, bet par sievietes dzīvi.

Bet tas ir tāds diezgan episks stāsts: noklāts liels laika periods un parādīta cilvēka attīstība caur daudzām, daudzām atklāsmēm.

Animācijā tu esi ļoti brīvs - tev nav jādomā, kā "novecināt" aktieri, izvilkt ārā kādas butaforijas, lai skatītājs noticētu konkrētajam laikam. Vari darīt jebko, jo tas ir tāds diezgan stilizēts stāstīšanas veids.

Otra lieta - kā animatore varēju brīvi pastaigāties pa cilvēka dzīves realitāti: varēju ieiet cilvēka iekšējā pasaulē, domu pasaulē, un bez jebkādām barjerām ieiet šī cilvēka bioloģijā un aiziet arī uz politiskajām kartēm. Tās ir tās četras realitātes, kurās dzīvo Zelma. Nebija tā, ka tu apturi filmu un pēkšņi sāc kaut ko taisīt citā tehnikā. Tas viss iet vienā plūdumā. Vienā laidienā tu vari iziet cauri šim četrām pasaulēm, kurās dzīvo Zelma. Tā ir liela animācijas priekšrocība. Bet tai pašā laikā nepriekšrocība ir tāda, ka filma jātaisa ilgi.

Saruna pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.