Raidījuma tēma - Roterdamas Starptautiskā kinofestivāla spilgtākie mirkļiem. Starp tiem - vācu režisora Hansa Kristiana Šmita neparastais ķīlnieku trilleris “Mēs esam tuvākie radinieki” un Džesikas Vudvortas melnbaltā kino poēma “Luka”, Dino Buzati romāna “Tatāru stepe” ekranizējums.

Vairāk par to, kā veidot krimināldrāmu, kuras kadrā ne reizi nav redzams ne noziegums, ne tā dalībnieki, un par to, kā deja un rituāls var kļūt par kontroles instrumentu dzirdēsiet sarunās ar režisoru Hansu Kristianu Šmitu, kura filma  “Mēs esam tuvākie radinieki” tika izrādīta programmā Limelight jeb prožektoru gaismās,  kā arī ar Big Screen Competition filmas, Beļģijas, Itālijas, Nīderlandes, Bulgārijas un Armēnijas kopprodukcijas “Luka” radošo komandu – režisori Džesiku Vudvortu un aktrisi Džeraldīni Čaplinu.

Roterdamas starptautiskais kino festivāls jau kopš tā dibināšanas 1972. gadā lepojas ar savu jaunatklājēja dabu un nemainīgo fokusu uz neatkarīgo un eksperimentālo kino.

52. Roterdamas festivālu raksturoja Tālo Austrumu autorkino, latīņamerikas kino akcenti, Ungārijas kino klasika, plaša animācijas retrospekcija, kuras ietvarā šogad tika izrādīti arī Rozes Stiebras darbi, papildinātā realitāte un mākslas instalācijas. Festivāls pirmo reizi kopš pandēmijas sākuma notika klātienē, un programmā tika izrādītas 455 filmas, tostarp 207 pasaules pirmizrādes. Galveno balvu saņēma Kamerūnas dokumentālā filma Le spectre de Boko Haram, savukārt Starptautiskās kino kritiķu asociācijas FIPRESI balva tika piešķirta ukraiņu režisora Filipa Sotničenko filmai La Palisiadas, daļēji policijas hroniku estētikā veidotajai drāmai, kurā divi šāvieni saista notikumus deviņdesmitajos gados un mūsdienās.

Festivāla ietvaros man bija iespēja sarunāties ar vācu režisoru Hansu- Kristianu Šmitu, kura filma  “Mēs esam tuvākie radinieki” tika izrādīta programmā “Limelight” jeb prožektoru gaismās,

“Mēs esam tuvākie radinieki” ir ārkārtīgi neparasts ķīlnieku trilleris, uzņemts pēc Johana Šīrera autobiogrāfiskā romāna motīviem.

1996. gadā tika nolaupīts un vairāk kā mēnesi turēts gūstā tolaik trīspadsmitgadīgā Johana tēvs, ievērojams vācu profesors, Filips Rēmtsmā (Philipp Reemtsma). Hansa- Kristiana Šmita filmas centrā ir nevis noziegums, tā izpildītāji un upuris, bet gan ierasti mazāk atveidotā puse - ģimene, kuri cenšas darīt visu, lai atbrīvotu nolaupīto vīru un tēvu. Režisors savā kamerdrāmā ir pievērsies tam, ko šādā situācijā pārdzīvo pusaudzis zēns, kuram tiek atklāts tikai nedaudz no notiekošā, un kura emociju spektru visspilgtāk raksturo bezspēcības sajūta. 

Beļģu režisores Džesikas Vudvortas jaunākā filma “Luka”, kas Roterdamā piedzīvoja pasaules pirmizrādi, ir veidota pēc Dino Buzatti romāna Il Deserto dei tartari (“Tatāru stepe”) motīviem.

Buzati darbā, kas bieži tiek pielīdzināts Kafkas romānam “Pils”, savijas militārisma ideoloģijas kritika, kā arī pārdomas par cilvēka neizbēgamo tieksmi pēc slavas.

Filmas galvenais varonis ir jauns kareivis, Luka, kurš, cīņas kāres izaicināts, ierodas kādā Kairas cietoksnī, nekurienes, saules izdedzinātu klajumu vidū- filmēšana notika Etnas nogāzēs un kādā nepabeigtā Sicīlijas elektrostacijā. Nepieejamajā nocietinājumā vīrieši rūda garu un ķermeni nemitīgos, nežēlīgos kaujas mākslas treniņos, gatavojoties mītiska ienaidnieka uzbrukumam. Ienaidnieka, kuru neviens nav redzējis paaudzēm ilgi.