Roterdamas Starptautiskais festivāls. Misija - iestāties par neatkarīgajiem māksliniekiem

Pirmais plašākais kino notikums Eiropā ik gadu ir Roterdamas Starptautiskais festivāls, kurā februāra pirmajās dienās tiek pasniegtas balvas. Šogad tika izrādītas pavisam 424 filmas, tostarp 183 pasaules pirmizrādes, un to apmeklēja 253 500 skatītāji, apstiprinot to, ka festivāli ir teju pilnībā atgriezušies pirmspandēmijas režīmā.

Tā centrālā - Tīģera konkursa skate jeb Tiger Competition - īpašu vērību mēdz pievērt jauno kino veidotāju novatorismam un piedzīvojumu garam. Šogad Tīģera konkursā tika iekļautas 14 filmas no plaša valstu areāla – Austrālijas, Indijas, Ukrainas, Irānas, Somijas, Brazīlijas, un citām valstīm. Galvenā balva aizceļoja pie japāņu režisora Tanakas Tošihiko par filmu “Rei”. Preses paziņojumā lasāms, ka “žūrija ir lēmusi piešķirt balvu daudzsološam kinorežisoram, kura debijas filmas spēcīgākie elementi ir aktieri, deklamācijas spēks un performatīvas sekvences, kas darbojas kā diskrētas vienības kopējā struktūrā. Filmas fināls rada iespaidu, ka cilvēki dzīvo pastāvīgos draudos no ārpasaules. Tomēr, esot kopā, viņi varētu turpināt dzīvot.”

Tošihiko ir ne tikai šīs filmas, kuras  komanda ir lielākoties neprofesionāļi un studenti, režisors, bet arī producents, montāžas režisors, kā arī redzams vienā no lomām.

Trīs stundu garās filmas centrā ir nepierasti pieklusināti un drīzāk introverta dramatisma caurvīti notikumi. Kino izdevumam Variety Tošihiko atzīst, ka pat viņam ir vajadzīga drosme, lai noskatītos trīs stundas garu filmu. Tomēr jau pašā sākumā viņš ir pieņēmis apzinātu lēmumu par publiku vispār nedomāt. Kā iedvesmas avotu režisors piemin Rjusukes Hamaguči filmu “Happy Hour”, kas ir vairāk nekā piecas stundas gara. Pavadot tik daudz laika ar varoņiem, šķitis, ka piedzīvots kopīgs ceļojums.”
Tīģera konkursa laureātes nosaukums “Rei” ir rakstzīme, kurai bez saistības ar citām rakstzīmēm nav jēgas, viena pati tā neko nenozīmē. Filmas galvenā varone ir jauna sieviete, uzņēmuma darbiniece, kuras dzīve ir stabila un šķietami bez raizēm, pēc darba viņa satiekas ar draudzeni, bieži apmeklē teātri un ar aizrautību seko trupas jauniestudējumiem. Tomēr, novērojot savus līdzcilvēkus, un īpaši- to savstarpējās attiecības, viņa aizvien izteiktāk apjauš vientulību un līdzsvara trūkumu savā dzīvē. Cenšoties sevi izprast, Matsušita dodas ceļojumā uz Hokaido kalniem, kur sastop nedzirdīgo ainavu fotogrāfu Masato. Šī sastapšanās, kas notiek bez vārdiem, izvēršas ceļā, kas pārveidos Matsušitas esības izjūtu un saikni ar pasauli.

Žūrijas specbalvu saņēma indiešu režisora Midhuna Murali filma “Kiss Wagon”. Žūrijas izvēles pamatojums: “Hipnotiski – mulsinoši – sirdi plosoši. Brauciens ar ātrvilcienu, kurā tiek reanimētas mūsu vientulības. Žūrijas īpašā balva tiek piešķirta dīvaini skaistai un skaisti dīvainai filmai. “Kiss Wagon” saņēma arī FIPRESCI- starptautiskās kino kritiķu federācijas žūrijas balvu. Šīs žūrijas ietvaros bija arī Latvijas pārstāve, Dārta Ceriņa.

Midhuns Murali, neatkarīgais filmdaris no Keralas Indijā savu kino ceļojumu sāka 15 gados ar īsfilmu DAWN, kam sekoja vēl virkne abstraktu īsdarbu.

Neraugoties uz kaislību pret kino veidošanu, viņam nācās īslaicīgi pievērsties karjerai jūrniecībā. Tomēr 2015. gadā viņš atteicās no burāšanas, lai turpinātu uzņemtu neatkarīgas filmas, kuros filmēties tika pieaicināti Murali draugi. Viņa debijas pilnmetrāža un arī tai sekojošā filma palika nepamanītas. Līdz beidzot trešā filma — KISS WAGON — eksperimentāla animācija, kuras pabeigšanai vajadzēja trīs gadus, tika izvēlēta Roterdamas konkursam.
Mauntlendas valstībā Islas kundze pārrauga labirintveida sūtījumu piegādes sistēmu. Tā ir vienīgā kārtības forma šajā haotiskajā pasaulē. Tuvojoties Atkabas reliģiskajiem svētkiem, viņai tiek uzticēts piegādāt neparastu sūtījumu no kādas svarīgas personas. Islas kundzi šis uzdevums dara nemierīgu, tomēr reputācija ir svarīga, tādēļ viņa dodas bīstamajā ceļojumā.
Murali pašreflektīvais politiskais trilleris ir veidots, iedvesmojoties no tradicionālā ēnu teātra un izmantojot dažādus jauktus medijus, efektus un stilus. Filmā apvienojas vairāki stāstījuma pavedieni, kā arī daudzslāņaina vizuālā estētika. Festivāla mājaslapā par filmu teikts: “Tas ir saviļņojošs, brīžiem viscerāls un ieskaujošs naratīva filmu veidošanas piemērs, kas atkāpjas no konvencijām par labu radikālākai pieejai stāstu stāstīšanai — veidots tā un vēlas to, lai mēs justu, nevis tikai sekotu līdzi notikumiem. “Kiss Wagon”, trīs stundu kino odiseja ir vizuāli valdzinošs un aizraujošs pētījums par varas būtību.”
Otro žūrijas specbalvu ieguva austrāļu filma “Flathead”. Džeidona Mārtina debija pilnmetrāža apvieno spēles kino un dokumentālo, veidojot iejūtīgu Austrālijas zilo apkaklīšu dzīves portretējumu. Žūrija norādīja: “Šī filmas centrā ir tie ļaudis, kuri devuši ieguldījumu sabiedrības attīstībā, nodrošinot tās pamatvajadzības, bet kuriem pašiem nav tikusi pievērsta pietiekama uzmanība un rūpes.”

Katru gadu Roterdamas kinofestivāls izvērš savu programmu arī ārpus kino teritorijas, iekļaujot tajā instalācijas, imersīvus medijus, izstādes, mūziku un performances.

Festivāla laikā notiek Mākslas virzienu pastaiga - Art Directions Walk, kuras ietvaros gida pavadībā tiek izstaigātas mākslas galerijas un sabiedriskās telpas, kā šogad- centrālā dzelzceļa stacija, lokācijas, kur izvietoti programmai izvēlētie mākslas darbi. Šogad pastaiga aizsākās tieši dzelzceļa stacijā, kur Annes Fērsas un Lūka Konroja mākslas darbs piedāvāja aizceļot uz 2070. gadu, katapultējoties absurdā, tomēr ārkārtīgi ticamā jogas nodarbībā. Mākslinieku izvēlētā metodoloģija pārsniedza ierastās kino robežas, apvienojot vizuālo stimulāciju, humora šķipsniņu, un aktuālu tēmu, skatītājus, jeb drīzāk, pieredzētājus iegremdējot pārdomās par cilvēces, dabas un labsajūtas industrijas mijiedarbību.
Vienu no spēcīgākajiem Art Directions Walk iekļautajiem darbiem, ar garu bet zīmīgu nosaukumu “Mēs noteikti par to parunāsim pēc pēdējā uzlidojuma trauksmes signāla izskanēšanas”, bija radījuši ukraiņu mākslinieki, Jurijs Jefanovs, mākslinieks un filmdaris, sadarbībā ar mūziķi Dmitro Avksentjevu. Zaporižjā dzimušā Jefanova darbi ir tematiski cieši saistīti ar Ukrainas mūsdienu realitāti. Arī plašāk pazīstamais viņa darbs “Kubs”(Cube) tika filmēts Krimas dienvidu piekrastē, 2013. gadā. Filma tika uzņemta pludmalē, kurā Jefanovs pavadīja savu bērnību, tajā ir fiksēts viens, konkrēts skata leņķis uz lielu betona kubu, kas uzstādīts uz krasta nocietinājumu drupām. Kopš 2014. gada “Kubā” redzamā piekraste ir lieguma zona, no tās vairs nav redzamas garām braucošas laiviņas un jahtas. Rekontekstualizācijā šis mākslas darbs ir kļuvis par politiskās dienaskārtības liecinieku, vēsturisku, globālā ģeopolitiskā kontekstā zaudētu skatu punktu.
Roterdamā redzamais Jefanova darbs iedziļinās pasaulē, kurā daba vairs nav skatāma atrauti, tā atkal kļūst par mūsu eksistences neatņemamu sastāvdaļu. Neonkrāsu utopiskā vīzija norisinās kādā pēckara pilsētā, kur cilvēce ar rekultivācijas programmu tiecas pēc harmonijas ar dabu. Cilvēku radītās pasaules un dabas pretnostatījuma vietā šajā video tiek izsapņota sabiedrība, kurā individuālie mērķi sakrīt ar citu labklājību, neatkarīgi no tā, vai tie ir cilvēki, koki, upes vai sēnes.

Šis audiovizuālais ceļojums pēta iztēlotu, līdzāspastāvēšanā ar dabu balstītu pasauli, kas atbrīvota no novecojušiem ekspluatācijas mehānismiem un ekoloģiskām problēmām.

Tajā apvienojas pēckara spēcīgā tiecība pēc atjaunotnes un kultūras pārmaiņām. Skatītājs tiek vadīts virtuālā ekskursijā pa guļamrajoniem, kas pārtapuši mežos un krūmājos, rotātos ar krāšņiem ziediem, ap kuriem lidinās teiksmaina izskata putni. Tā ir harmoniska un atjaunota pasaule bez kara ēnām.
Futūristiskais video, kurš tika demostrēts uz trijām telpas sienām, tapa jau Krievijas iebrukuma Ukrainā laikā. Režisors Jefanofs stāstīja, ka mākslinieks, kurš šim darbam veidojis 3D grafikas, sākotnēji strādājis no mājām, tad, kad radās elektrības padeves traucējumi, no pilsētas municipalitātes ēkas, līdz beidzot nolēmis pats doties uz fronti.

Lielā ekrāna konkursā bija iekļauta somu režisora Villes Suhonena dokumentālā filma “Kara un miera bērni”. Filma veidota, apkopojot iespaidīgu daudzumu vēsturisko dokumentu, kas ietver arhīvu materiālus, fotogrāfijas, radio raidījumus, grāmatas, žurnālus un daudzus propagandas materiālus, kā arī bērnu un jauniešu, kuri auga, pakļauti stingram, disciplināram režīmam, atmiņas un dienasgrāmatu ierakstus. Nesen pārdzīvotā Pirmā pasaules kara iespaidā, apzinoties potenciālā iebrukuma draudus, jaundibinātās Somijas valdība ieviesa skarbu un drakonisku audzināšanas politiku jaunākajām paaudzēm. Visiem bērniem un jauniešiem bija jāizprot disciplīnas, taisnīguma un nacionālisma nozīme. Bez izņēmumiem. Visas šīs aktivitātes bija vērstas uz militāro gatavību, kad pienāks laiks. No bērniem un jauniešiem sagaidīja  bezierunu paklausību, lojalitāti un godīgumu, kā arī personīgo vajadzību un emociju apspiešanu. Suhonena darbam nepiemīt tendenciozitāte, tie ir skrupulozi, bet attieksmē neitrāli atlasīti, ēstētiski ļoti skaisti fragmenti no visai agresīva optimisma notī veidotajām reklāmfilmām, kuru vēstījums ir iedarbīgs arī gadsimtu pēc veidošanas.

“Kara un miera bērni”, filma, kuru veidojot izmantoti vairāk kā simts gadus seni arhīva materiāli, ir biedējoša savā laikmetīgumā.

Teju uz to pašu vēsturisko periodu atskatās filma no pavisam citas kino pasaules,  franču režisores Annas Fonteinas izjustā vēsturiskā drāma “Bolero”. Fonteina, kura kļuva plašāk pazīstama ar “Coco pirms Chanel”, veidojusi savu jauno filmu, iedvesmojoties no franču muzikologa un žurnālista Marsela Marnē sarakstītās monogrāfijas par Morisu Ravelu. Fonteina nāk no mūziķu ģimenes, viņas tēvs bija ērģelnieks, un bērnībā klasiskā mūzika skanējusi tik daudz, ka to bijis grūti izturēt. Vēlāk, apgūstot deju, liels atklājums Fonteinai bijis horeogrāfa Morisa Bežāra “Bolero “ iestudējums. Viņa ātri atradusi personīgu pieeju tam, kā vēstīt par Ravelu. Noderējusi arī viņas vājība pret “varoņiem, kuri slēpj savas mīlas ciešanas”. Fonteinas filmas notikumi sākas brīdī, kad sabiedrības lauvene, dejotāja Ida Rubinšteina (ko atveido Žanna Balibāra), Ravēlam pasūta jaunu skaņdarbu, materiālu baletam. Ravēls, kura lomā redzams Rafaels Personazs, ilgojas pēc savas patroneses, precētās Misijas Sertas ( tās lomā redzama Doria Tiljē), bet viņš tā arī nespēj ļauties emocijām. Līdz tās eksplodē “Bolero”.

Fonteina ir izvēlējusies visai klasisku, pieklusinātu formu Ravela portretfilmai, radot telpu komponista jūtu dzīvei un radošajiem pārdzīvojumiem, kuri pavada “Bolero” tapšanas posmu, kā arī tā pirmizrādi, ko Ravels sagaida ar dalītām izjūtām.

Aleksandrs Taro, pianists, kurš filmā izpilda franču komponista skaņdarbus, režisorei atzinis – “spēlējot Ravelu, var sajust viņa jūtīgumu un personību. Viņš bija tik noslēpumains, ka Ravelu varam satikt tikai caur viņa mūziku. Jūs domājat, ka pazīstat slavenus cilvēkus, tomēr tā nav. “Coco pirms Chanel” filmēšanas laikā es koncentrējos uz viņas jaunību kā atslēgu. Bet šoreiz es pievērsos filmas tēla emocijām. Tas bija iekšējs ceļojums.”

Lielā ekrāna būtībai pilnībā atbilda arī Džastina Andersona filma “Peldmāja” jeb “Swiming Home”, kas bija iekļauta Tīģera konkursā. Andersons sākotnēji studējis glezniecību, bet vēlāk sācis strādāt ar video un režisēt reklāmas, kā arī īsfilmas, kas guvušas ievērību. “Peldmāja” ir Andersona debija pilnmetrāžā, kas veidota pēc Deboras Levijas atzītā romāna ar tādu pat nosaukumu motīviem.  
Kad kara žurnāliste Izabella un viņas vīrs, melanholiskais dzejnieks Džo, ierodas savā vasaras mājā, spožas Grieķijas saules izkarsētā ainavā, viņu peldbaseinā peld sveša, kaila sieviete. Neraugoties uz neparasto situāciju, Izabella uzaicina sievieti pievienoties vasarniekiem. Karstums pieņemas spēkā, tāpat kā saspīlējums starp visiem mājas iemītniekiem. Izabellas (ko atveido Makenzija Deivisa) un Džo (kura lomā redzams Kristofers Abots) laulība ir uz iziršanas robežas, tas ir pāris, kas tik tikko turas pie savu attiecību trauslajiem pavedieniem. Svešinieces (tās lomā redzama Āriana Labeda), kas stādās priekšā kā botāniķe, un mēdz nogaršot pa indīgam augam, izteikti seksualizētā, ķermeniskā klātbūtne padara ik situāciju un sarunu sprādzienbīstamu.

Tāpat kā romāns, arī Džastina Andersona iespaidīgā debijas filma šķērso žanru robežas, disfunkcionālas ģimenes portretu veidojot ar psihodrāmas, šausmu un detektīva paņēmieniem.

Mistērija, mitoloģija, ekspresīvi laikmetīgās dejas numuri, šie elementi raisa asociācijas gan ar dīvaino grieķu vilni, kura redzamākais pārstāvis ir Jorgs Lantims, viņš arī Labedas dzīvesbiedrs, gan ar Angelas Šanelekas pagājušā gada filmu “Mūzika”, kurā dekonstruēta Edipa mīta darbība bija pārnesta uz mūsdienu Grieķiju. Andersona filmas skaņu celiņu radījis itāļu- grieķu mūziķis, komponists, instalāciju mākslinieks un ierakstu producents Coti K., viņa mūzika dzirdama arī šīsdienas raidījumā.

Līdztekus filmu un izstāžu programmai Roterdamā notika arī sarunas ar kinoveidotājiem jeb IFFR Talks, kuru viesi bija vācu aktrise Sandra Hilere, itāļu režisors Marko Belokio, jau šodien raidījumā minētā franču režisore Anna Fonteina, un amerikāņu režisore Amanda Krāmere kopā ar mūzikas kulta personību Debiju Heriju, kura uzsvēra, ka "filmu festivāli ir tik svarīga teritorija kino veidotājiem, jo ​​īpaši attiecībā uz to neatkarību", šim vēstījumam sasaucoties ar Roterdamas festivāla misiju iestāties par neatkarīgajiem režisoriem un māksliniekiem, tā radot telpu dialogam un paplašinot cilvēku uzskatus par pasauli un vienam par otru.”