"Lielajā Kristapā" līdzās nominēto filmu skatēm ierasti tiek svinētas arī jaunāko latviešu filmu pirmizrādes, un tieši tā tas bija arī šogad. Divas no tām – 17 minūšu garo mātes un dēla dialogu "Afigenna", kā arī stāstu par trīs bērnu un viņu mammu dzīvi "Meikots Īrijā" – veidojis dokumentālā kino režisors Ivars Zviedris, kurš nu jau dzīvo savas visjaunākās filmas "Valkātāji" pirmizrādes gaidās.

Kā īsti radās filma "Afigenna" – vai tas bija plānots projekts, vai radās spontāni, satiekoties ar filmas varoņiem? "Pats, pats sākums šim projektam ir mana jaunākā filma "Valkātājs", kuru pierobežā filmēju jau ļoti ilgi – tur ir tāda vieta kā Šķaune. Reiz pie veikala tur filmējām, un pienāca kāda sieviete, kura vēlējās, lai nofilmējam viņas dēlu – kā viņš skaita dzejolīšus. Domāju – labi, tas jau novērojošajā dokumentālajā kino ir liels pluss, ja cilvēks pats grib ar tevi sadarboties. Tā nu stundas laikā nofilmējām filmas "Afigenna" pamatu," atceras Ivars Zviedris.

"Piejūras klimata" klausītāji noteikti zinās filmu "Par 10 minūtēm vecāks", kas nofilmēta vienā kadrā. "Te bija tas pats joks, ka bija viens materiāls. Operatoram Haraldam teicu – neko nedari, atstāj tā, kā ir, lai viņi paši tur visu izrunā.

Jo dramaturģija jau bija tieši sarunā: jo viņi sāka ar to, ka jānoskaita dzejolītis par to, ka saule acīs spīd, bet viss beidzas ar to, ka – re, kur pāri ielai ir bāriņtiesa, ej! Es tev neesmu laba mamma... Un pa vidu visa puikas dzīve tika izstāstīta – kur tēvs, kur vecmāmiņa.

Iemontējot vēl kādus piefilmējumus vai mēģinot filmu padarīt kinematogrāfiskāku, iznāktu tikai tāds čiks, jo saruna pati par sevi ir tik spēcīga. Ko tur montēt..."

Tajā pašā laikā sākuma saruna papildināta ar epizodēm mājā. "Protams, negribējām panākt to, ka mamma strīdas un šķiet, ka viņi abi ir baigie briesmoņi. Tur sliktā nav tikai mamma – arī puika riebīgs paliek. Pats atceros no savas bērnības, jo ar vecmāmiņu man bijis līdzīgi: mēs viens otru ļoti mīlējām, bet, kad uznāca niķi, bija tā, kā bija... Tāpēc nekādā ziņā negribējām, lai šie varoņi paliktu uz tādas negatīvās nots. Gan sākumā, gan beigās jau var redzēt, ka viņi viens otru ļoti mīl un katram tā mīlestība ir tāda, kāda nu tā ir."

Savukārt filmas "Meikots Īrijā" priekšvēsture saistīta ar Zviedra filmu "Bēgums", kas tapa 2009. gadā. "Tāpēc nebiju pirmo reizi ar pīpi uz jumta – "Bēgumu" filmēju no 2006. gada, un tas bija laiks, kad tikko bijām iestājušies Eiropas Savienībā.

Atceros, vienā gadā, šķiet, tika izpirkts ap 300 000 RyanAir aviobiļešu. Ārprātīgi daudz... Un tad man kā dokumentālistam ieslēdzās gandrīz vai misijas apziņa…

Cilvēki arī lidoja uz priekšu un atpakaļ, veda cigaretes un citu ko, bet tie, kuri aizbrauca un palika, tur ir iesakņojušies. Viņiem piedzimuši bērni, kas tagad filmā arī redzami. Pagājušajā gadā uzrakstīju viņu feisbuka lapā, lai piesakās, kurš grib filmēties. Pieteicās kādi 300 gribētāji. Ar operatoru Haraldu Ozolu pērn arī lielu daļu apbraukājām, un rezultātā izkristalizējās filmā redzamie trīs galvenie varoņi un viņu mammas. Filmā man būtiskas šķiet divas lietas – tur ir stāsts par identitāti, kas uzdurta uz tāda kā Īrijas iesmiņa...

Jo tā ir jocīga paaudze – ar vecmāmiņu sarunājoties, mamma bieži strādā par tulku. Tā ir paaudze, kas zudusi Latvijai – varbūt arī vēl nav zudusi, bet balansē uz zināmas robežas."

Vairāk šeit!