Šonedēļ raidījumā "Piejūras klimats" atskatāmies uz nule kā aizvadīto 75. Kannu kinofestivālu. Šogad vienpadsmit Nacionālās filmu skolas studenti ceļoja uz Kannām, lai apmeklētu kā kino klasikas, tā arī aktuālā kino programmas. “Piejūras klimata” studijā viesojass trīs kino studentes - Marta Luīza Treimane, Betija Zvejniece un Ieva Estere Zālīte, kuras apgūst kino producēšanu, režiju un teoriju un kurām šis bija pirmais Kannu apmeklējums.

Vairāk gan par redzētajām filmām, gan par to, kādu efektu uz skatītājiem atstāj nonākšana no Rivjēras saules uzkarsētajām ielām vēsā kinoteātrī, sarunā ar Sonoru Broku.

28. maija vakarā Kannu kinofestivāla apbalvošanas ceremonijā triumfēja zviedru kinorežisors Rūbens Ēstlunds, kurš pirmo reizi Zelta palmas zaru saņēma vēl pavisam nesen, 2017. gadā, par savu iepriekšējo filmu, “Kvadrāts”. Ēstlunda jaunākais veikums, filma “Skumju trijstūris”/ Triangle of Sadness, kuras nosaukumā ietverta atsauce uz pieres daļu starp uzacīm, kur visstraujāk rodas mīmikas rievas, ir alegorisks skatījums uz mūsdienu sabiedrības elitārās daļas dzīvesveidu un tikumiem. Režisors skaidro, ka viņa filmas rašanos iedvesmojusi marksisma teorija, kas apgalvo, ka mūsu uzvedību ietekmē mūsu novietojums finanšu hierarhijā. Laureātu sarakstā iekļuvuši vēl divi ziemeļvalstu kino veidotāji- Ali Abasi, kura filmas “Svētais zirneklis” / Holy Spider aktrise Zara Amira Ebrahimi saņēma balvu par labāko aktierdarbu, kā arī Tareks Salehs, kurš tika apbalvots kā labākais scenārija autors par savu filmu “Zēns no debesīm”/ Boy from Heaven.

Savā 75. jubilejā Kannu kinofestivāls nevis pievērsās krāšņās pagātnes svinēšanai, bet gan centās samiernieciski iekārtoties politiski satricinātās Eiropas kopainā, konkursos iekļaujot gan Ukrainas, gan Krievijas filmas. Koloniālisma atskaņas bija klātesošas ne tikai programmā iekļautajos darbos, kā War Pony, filmā par Painridžas rezervāta jauniešiem,  kas saņēma balvu par labāko operatora darbu, bet arī uz sarkanā paklāja, kur svētku noskaņu nācās aizsargāt gan no protestētājiem, kas ieviesa kaut mazliet realitātes bezrūpīgajā gaisotnē, gan no it kā “nepiemēroti tērptajiem”, kāds šoreiz izrādījās kāds Kanādas pirmiedzīvotāju kino producents, kurš smokingu bija papildinājis ar savas kultūras tradicionālajiem apaviem- mokasīniem.

Lai gan bezgala apjucis, lai neteiktu ignorants savā vēlmē vienlaikus gan izpatikt publikai un kino industrijai, īpaši pēc diviem pandēmijas gadiem, gan saglabāt aktualitāti un runāt par svarīgo, Kannu kinofestivāls tomēr joprojām ir leģendārs.