Parole – brutālais dokumentālais kino. Stāsta Laila Pakalniņa un Gints Bērziņš

Šonedēļ "Piejūras klimatā" runājam par nupat kā IDFA jeb ievērojamajā Amsterdamas Starptautiskajā dokumentālā kino festivālā pasaules pirmizrādi piedzīvojušo latviešu dokumentālo filmu "Mājas".

Uz sarunu par 75 mājām, to cilvēkiem un zvēriem, kā arī atšķirīgo minūtes garuma izjūtu aicināta filmas režisore Laila Pakalniņa un operators Gints Bērziņš. 

Sonora Broka: Mani vienmēr ir ārkārtīgi fascinējuši guļamrajonu izgaismotie logi vakaros – atšķirīgas krāsas, dažādi aizkari, mazliet mēbeles redzamas, bet visvairāk tā apziņa, ka katrā no šiem gaismas taisnstūriem notiek kādi vakara rituāli. Kas jūs interesēja šajā konceptā – nokļūt tik daudzās Latvijas mājās?

Laila Pakalniņa: Es varu tev pievienoties interesē par logiem. Arī ārpus Latvijas. Piemēram, mācoties Maskavā un braucot cauri dažādiem rajoniem, es skatījos – jā, kādam šeit ir mājas. Bet, runājot par šo filmu…

Mani, piemēram, kādu laiku interesēja tāds neuzkopts interjers. Gribējās vienkārši ieiet mājās – nevis iepriekš sagatavotā interjerā, bet ieiet.

Tā ir viena daļa no šīs idejas. Man pat bija viena fotogrāmata, ko nopirku Somijā – tas fotogrāfs bija ceļojis, gājis iekšā mājās un nofotografējis, kā tas interjers izskatās, kad cilvēki nupat ir izgājuši. Bet filmā jau interjera bildītes nesaliksi. Un tad, filmējot filmu "Pirmais tilts", radās šīs idejas aizmetņi. Gribējās uzfilmēt šo tiltu caur logiem, cilvēkus izsūtot ārā no mājas.

Par laimi, mums tas nesanāca divu iemeslu dēļ: mums nebija tik jutīgas filmas, un mēs īsti nevarējām ieiet šajos interjeros. Mēs tā kā mēģinājām uzrunāt cilvēkus, bet viņi nepiekrita. Un tad, tā kā šī ideja netika realizēta, negribējās to pamest.

Vispirms pamēģinājām ar fotogrāfiju: Gints nofotografēja manu vīru Juri Pakalniņu viņa vārdadienā caur logu, un mana virtuve izskatījās laba – nesakopta… Un tā pamazām sākās šī filma.

Likās – nu labi, saliksim mēs tās bildītes. Bet jāliek klāt komunikācija ar cilvēkiem. Filmējām tā, ka slēdzām kameru iekšā jau pirms ieiešanas pa durvīm. Katras mājas epizode bija ļoti gara, bet atstāju interesantāko daļu, kas tiešām saistīta ne tikai ar šiem cilvēkiem, bet arī ar to, kā top filma. (..) Jau attīstīšanas periodā man uzreiz bija skaidrs, ka interesantākā daļa no filmas ir tā, kā Gints veido kompozīcijas. Un tā arī Gints kļuva par vienu no šīs filmas varoņiem.

"Mājas" nav novērojošs kino – jūs aktīvi režisējat to, ko mēs redzam kadrā, un šī režisēšana, norādes pat kļuvušas par daļu no filmas. Kādēļ šāda izvēle?

Laila Pakalniņa: Mēs to nosaucām par brutālo kino.

Gints Bērziņš: Par brutālo dokumentālo kino! (..) Neviens jau nestādās priekšā, kā tas ir.

Jura Podnieka dokumentālās filmas savā būtībā ir inscenētas – kad kamera ienāk iekšā izgaismotā dzīvoklī un sāk aizkustinoši runāties ar galvenajiem varoņiem. Bet te ir brutālais dokumentālisms.

Un vēl tas azarts pēc lielās, ilgās mājsēdes – viņus izsūtīt visus ārā. Man likās, ka cilvēkiem tā būtu tāda jautra spēle, kas laikam beigās arī bija. Tādi sevišķi dusmīgi viņi nebija – neviens neatteicās no tā pasākuma.

Bet kas bija būtiskākais, veidojot kadra kompozīciju – teiksim, vecvecāku pāris dodas uz tiltiņa, bērni visbiežāk tika uzaicināti pienākt pie loga. Vai tie bija kaut kādi vizuāli principi?

Gints Bērziņš: Ne pēc nacionālās, ne reliģiskās vai vēl kādas citas piederības cilvēki netika stumdīti. Patiesībā tas brīdis bija diezgan sensitīvs – bija jāskatās, kurš ātrāk reaģēs pēc manām komandām – nostājieties pa labi, pa kreisi, nē, nāciet tuvāk, atpakaļ... Visātrāk reaģē bērni. Kompozīcija sakrīt pēkšņi. Es jau redzu atzīmētus punktus gaisā, kur viņiem jānokļūst, bet nevaru paredzēt, kāds ir reljefs aiz loga – varbūt citam beņķītis jānoliek, kāds krēsls meitenītei, lai pakāpjas augstāk. (..) Bet kompozīcija sakrīt pēc maņām.

Tajā brīdī tu esi ne tikai operators – tā ir arī zināma psiholoģiska iedziļināšanās šajā situācijā.

Gints Bērziņš: Kādām maņām jābūt. Skaidrs, ka

kundzes ar beņķīti priekšā man bija tik neērti, ka jālūdz viņai piecelties pie malkas grēdas un apsēsties pa labi, pa kreisi. Ka tas tīri fiziski ir apgrūtinājums – par to man tāda vainas apziņa. Bet nu – brutālais dokumentālisms… Ko tik neizdarīsi!

Jo jau tā viņu virtuvēs esmu ievācies, viņus ārā izdzinis, nu, kur tur vairs tālāk. (smejas)

Sarunu pilnā apjomā lasiet lsm.lv!