Gada izskaņa ierasti atklāj lielo starptautisko kino balvu sezonu, un šogad tā ir Latvijai ļoti labvēlīga – Ginta Zilbaloža animētā filma "Straume" turpina iekarot skatītāju un kritiķu sirdis apbus okeānam. 7. decembrī Lucernā norisinājās Eiropas kino akadēmijas balvu pasniegšana, kurā "Straume" tika pasludināta par labāko Eiropas animācijas filmu.

Apbalvojumus saņēma arī citi Latvijā jau redzētiem kino darbi– Starptautiskā kino kritiķu asociācija FIPRESCI izcēla norvēģu drāmu "Armands", savukārt balva par vizuālajiem efektiem un operatora darbu nonāca pie izaicinošās ķermeņa šausmu filmas "Substance", par labāko skaņu celiņu – pie dāņu vēsturiskās drāmas "Meitene ar adatu", par grimu – pie islandiešu pieaugšanas filmas "Lauztā gaisma", par labākajiem kostīmiem – pie šveiciešu viduslaiku stāsta "Elles katls", bet īsts balvu birums – labākais scenārijs, aktierdarbs, režija, un labākā filma tika uz mūsu ekrāniem vēl tikai gaidāmajam Žaka Odijāra mūziklam "Emīlija Pereza".

Pāris dienu pēc EFA apbalvošanas ceremonijas tika izziņotas Amerikas prestižās kino balvas "Zelta globuss" nominācijas, kur atbalsojās arī Eiropas kino akadēmijas balsotāju izvēles: “Straume" ir starp piecām labākajām animācijas filmām, bet "Emīlija Pereza" pretendē uz balvu kā labākais mūzikls vai komēdija un kā labākā ārzemju valodas filma. Kategorijā "Labākā drāma" līdzās tādām filmām kā Džeimsa Mangolda biogrāfiskā drāma A Complete Unknown ar Timoteju Šalamē Boba Dilana lomā, un Denī Vilenēva "Kāpa: Otrā daļa", nominēta arī Ramela Rosa (RaMell Ross) debija pilnmetrāžā, Nickel Boys jeb "Niķeļa zēni", kas jau saņēmusi virkni dažādu kritiķu apvienību balvas.

Veidota pēc Pulicera balvu saņēmušā Kolsona Vaitheda romāna motīviem, filma vēsta par divu tumšādaino pusaudžu draudzību "Niķeļa akadēmijā", ārkārtīgi nežēlīgā uzvedības labošanas iestādē. Vaitheda romāns daļēji ir balstīts patiesos notikumos, kas norisinājušies Dozjē skolā Floridā. Bēdīgi slavenā Artūra Dž. Dozjē zēnu skola darbojās 111 gadus un nonāca ziņu virsrakstos 2000. gadu sākumā, kad simtiem vīriešu nāca klajā ar pirms vairākiem gadu desmitiem piedzīvoto tajā – fizisku un emocionālu vardarbību. Kad 2011. gadā labošanas iestāde tika slēgta, tajā notiekošajā izmeklēšanā tika atklāts, ka vairāk nekā 100 zēni bija miruši turpat, skolas teritorijā, un gandrīz puse no viņiem apbedīti neatzīmētās kapavietās.

Jaunie aktieri Ītans Heriss un Brendons Vilsons atveido Elvudu un Tērneru – par niecīgiem pārkāpumiem vai pārpratuma rezultātā iestādē nonākušus zēnus, kuru ciešā saikne palīdz saglabāt cerību pat tad, kad "Niķeļa akadēmijas" baisā realitāte kļūst nepanesama. Vaitheds savā romānā citē Mārtinu Luteru Kingu, kura teiktais segregācijas tumšākajos periodos Amerikas dienvidu štatos daudziem ļāva uzturēt gara spēku: "Mums dvēselē ir jātic, ka mēs esam kaut kas, ka mēs esam nozīmīgi, ka mums ir vērtība, un katru dienu mums jāiet pa dzīves ielām ar šo pašcieņas izjūtu un personības apziņu."

Ramels Ross ir ietērpis Vaitheda romānu nebūt ne konvencionālā formā, apvienojot subjektīvās kameras filmējumus ar lēniem vērojuma kadriem, sarežģītiem atspulgu filmējumiem un simboliskām detaļām.

Pateicoties neierastajam kameras izmantojumam, "Niķeļa zēnu" ekrāna realitāte ir tik taustāma un teju sajūtama, ka 1962. gada karstā vasara kļūst par skatītāja īstenību, un Elvuds un Tērners ir mums tepat blakus, rokas stiepiena attālumā.

Pāris dienu pirms "Zelta globusa" nomināciju izziņošanas Ramels Ross sarunā ar "Piejūras klimatu" stāstīja par to, kādēļ viņam tieši šobrīd bija būtiski uzņemt Vaitheda romānu, kādēļ filmā izmantotas arī dokumentālās foto liecības no dažādām tā sauktajām audzināšanas iestādēm, un kā notika filmas neparastā skaņu celiņa tapšana.