Pirmizrādi piedzīvojusi studijas "Atom Art" animācijas filma “Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi”, tālab LR3 raidījumā "Piejūras klimats" tiekamies ar filmas mākslinieci Elīnu Brasliņu un režisoru Edmundu Jansonu, kurš neslēpj: "Ļoti jocīga tā sajūta, ka filma gatava... Ir, protams, gandarījums, labas atsauksmes, bet vienlaikus arī jādomā  - vai tas izdarīts par visiem tūkstoš procentiem? Droši vien, ka nē, varēja labāk. Bet tādas domas droši vien ir vienmēr - ka vajadzēja uztaisīt perfekto, ideālo filmu."

Vaicāts, ka radusies ideja Luīzes Pastores grāmatu pārvērst animētā piedzīvojumā, Jansons atklāj: :Kā jau vienmēr dzīvē gadās, ir apstākļu virkne, kas sakrīt noteiktā kārtībā, jo tāda zibenīga lēmuma – taisīsim tagad pilnmetrāžas filmu – nebija,” stāsta filmas režisors Edmunds. "Bijām iepazinušies ar grāmatu, tā likās ļoti laba, bet kaut kā tobrīd nešķita saistoši taisīt pilnmetrāžas filmu. Bet tad paralēli Līga Gaisa rakstīja scenāriju, dramatizējot šo grāmatu ar domu, ka tā varētu gan spēlfilma, gan animācijas filma, vēl tā diezgan nekonkrēti meklējot atbilstošu formu.

Un tad nāca trešais apstāklis – bija simtgades konkurss, bija pieejams finansējums un varēja mēģināt startēt ar šo projektu kā ideju. Tad vienā mirklī likās – jā, kāpēc gan ne? Varētu pamēģināt.”

Režisors arī stāsta, ka jau pirmsākumos tā bijusi iecerēta kā pilnmetrāžas filma: "Jau sākumā bija grūti iztēloties, ka tā varētu būt īsfilma. Arī Līga to rakstīja kā pilnmetrāžas filmas scenāriju."

Kādi ir lielākie izaicinājumi, strādājot pie pilnmetrāžas filmas? "Laikam jau mokošākais ir maldīšanās periods, kamēr īsti nezini, kāda tā filma varētu būt, kā attīstīties,” prāto Edmunds Jansons.

Elīnai Brasliņai šī bijusi pirmā pieredze animācijā. Kurā posmā beidzas mākslinieka, un kurā sākas animatora pienākumi? Visu laiku klātesošs bijis mākslinieka darbs – saskaņā ar scenārija attīstību un filmas stila meklēšanu, samērojot to visu ar tehniskajām iespējām. „Tad nāca tēlu dizains, foni, stāsts dinamiski attīstījās. Laikam jau Jēkabs bija pirmais, kas radās. Jo viņš mums visur bija vajadzīgs,” stāsta māksliniece.

Vai bijis arī kāds tēls, kurš piedzīvojis nozīmīgas transformācijas jeb no kura vajadzēja atteikties vispār? "Tīri sižetiski un arī filmas konstrukcijas dēļ mēs atteicāmies no vienas jaukas auklītes.

Ērgli diezgan ilgi veidojām, viņš sākumā bija ļoti spēcīgs, līdz saspiedās pavisam maziņš," atklāj režisors.

Interesanti, ka tēliem, mājām, skatuves ainām ir reāli prototipi dzīvē. "Varbūt mazāka kā varētu šķist dzīvē, taču Mimī mājas pagalma ieeja ir konkrēta māja Maskavas 137. Reāls ir arī Maskavas dārzs, baznīca, Centrāltirgus, tunelis zem Salu tilta gan mazliet pārveidots. Ir arī Rīgas modes. Pietura pretī Jēkaba mājai. Bet kopumā radījām stilizētu vidi – mums ir gandrīz tikai koka arhitektūra, ļoti maz mašīnu ielās. Tas darbs būtu bijis ļoti sarežģīts, ja katrā ainā gribētu precīzi reproducēt kaut kādu Maskačkas vietu, vairāk centāmies uzburt sajūtu,” skaidro Elīna Brasliņa.

Kāda ir pašu veidotāju saistība ar Maskačku? Kā redzam filmā, šis rajons parādīts ar ārkārtīgi lielu mīlestību. "Esmu studējis Kultūras akadēmijā un pavadījis kādu laiku Ludzas ielā. Taču mums nebija nolūka īpaši romantizēt šo pilsētas daļu, darbojās kāds cits aspekts. Savā ziņā Jēkabs dodas ne tikai no pilsētas centra uz Maskačku, bet no mūsdienām uz pagātni; to siltumu vairāk ienes vēlme atgriezties bērnības sajūtās,” teic Jansons.

Filmā Jēkabs un viņa sabiedrotie aizrautīgi cīnās par Maskavas priekšpilsētas vēsturiskās apbūves saglabāšanu. Vai tas saskan arī ar filmas veidotāju redzējumu par Rīgas priekšpilsētām – kurā virzienā tām vajadzētu attīstīties? "Man liekas, ne jau tikai priekšpilsētās – arī centrā vienkārši paliek skumji, ejot garām vēsturiskajām, skaistajām ēkām, kas brūk kopā, jo īpašniekiem, iespējams, nav līdzekļu, lai tās atjaunotu – tas nav rentabli, vieglāk uzcelt jaunu Skanstes virsotni,” prāto Elīna Brasliņa. "Redzu, kā mainās vieta, kur dzīvoju bērnībā.

Tā bija Krišjāņa Valdemāra iela pie Rīgas Dizaina mākslas vidusskolas: tur bija hipodroms ar zirgiem, mazdārziņi, un tā bija tāda mana bērnības sajūta – ka tuvu centram var dabūt lauku sajūtu. Tagad tur sāk veidoties mini Manhetena.

No vienas puses – stilīgi, bet no otras puses ir sajūta, ka kaut kas mainās un ne vienmēr skaidrs, vai tas ir uz labu."

Edmunds Jansons uzskata, ka droši vien šī pozīcija jaušama arī filmā - saglabāt: "Neesmu pret moderno arhitektūru un attīstību, bet droši vien jāizvērtē konkrētā situācija. Beidzamajā montāžā sapratu – un tas nebija ne grāmatā, ne scenārijā – , kas mani pašu visvairāk šeit aizkustina un interesē. Tā ir Jēkaba ticēšana savām īpašajām spējām.

Man pašam bērnībā tā bijis, ka ticu kaut kādām savām it kā īpašajām spējām. Mēs visi bērnībā mēģinām pateikt, ka esam īpaši, tāpēc arī tāds Harijs Poters "rullē", jo ir īpašs puisītis.

Mēs visi gribam būt ļoti īpaši, gribam, lai mums ir šīs spējas. Ticība tam, ka varam ietekmēt procesus.”