No 8. aprīļa Latvijas kinoteātros skatāma Matīsa Kažas jaunākā filmizrāde “Ūdens garša”. Stāsta centrā ir ezotēriskas organizācijas līderis ar iesauku Meistars, kurš ar strukturētā ūdens un dažādu rituālu palīdzību veido sev uzticīgu sekotāju loku. Kad žurnālistes Katrīnas meita kļūst par vienu no Meistara audzēknēm, viņa nolemj atmaskot “Ūdens māju” projektu un pašu Meistaru.

Filmas “Ūdens garša” scenārijs tapis kā kopdarbs ar aktieriem mēģinājumu procesā un filmēts vienā kadrā - operators Aleksandrs Grebņevs. Galvenajās lomās redzami Vilis Daudziņš, Iveta Pole, Andris Keišs, Gerds Lapoška un Alise Dzene. Filmas komponists ir Kaspars Kurdeko, mākslinieks - Kaspars Kauliņš, kostīmu māksliniece - Ieva Kauliņa. Filmas producenti - Matīss Kaža un Dace Siatkovska. 

Par to, kā tapa “Ūdens garša”, kas liek cilvēkiem uzticēties apšaubāmiem garīgajiem līderiem un  kā kļūdas var padarīt mākslas darbu labāku, stāsta režisors Matīss Kaža un aktieri Vilis Daudziņš un Iveta Pole. Sarunājas Marta Elīna Martinsone.

Marta Elīna Martinsone: Kā radās ideja filmai "Ūdens garša" un kas bija pirmais impulss, lai veidotu šo stāstu?

Matīss Kaža: Impulsi bija vairāki, bet dominējošais –

tas, ko esam vērojuši īpaši pēdējos divos gados: ka digitālajā telpā valda viedokļu sašķeltība. Tas, ka mēs dzīvojam informatīvajos burbuļos, gribam sekot vienam konkrētam viedokļu vilcieniņam un negribam uzklausīt tos pārējos, kas uz paralēlām vai pretējām sliedēm braukā – tas iedvesmoja taisīt jaunu vienkadra darbu par brīvās gribas robežām, par sekošanu, par pretēju pasaules uzskatu līdzāspastāvēšanu.

Gribējām to darīt ar plašāku aktieru ansambli nekā projektā "Kino un mēs", kas bija pirmais vienkadra darbs, un, otrkārt, gribējām to paveikt ar jauniem radoši tehniskiem izaicinājumiem – tehniski radošo uzstādījumu pacelt citā vērienā. Un tad nonācām līdz tam, ka šis darbs varētu būt par tādu kā ezotērisku prakšu organizāciju, kas cita starpā nodarbojas ar ūdens strukturēšanu, ar ūdeni saistītiem dažādiem rituāliem un procedūrām kā attīrīšanās mehānismu un ir guvis diezgan lielu prominenci konkrētā sabiedrības daļā. Un tad jau mēs izdomājām tēlu sistēmu, ko piedāvāju aktieriem, un tad arī sākām strādāt pie stāsta struktūras – viss notika kā koprades procesa teātrī.

Jautājums Ivetai un Vilim – kā notika Matīsa minētais scenārija kopradīšanas process?

Vilis Daudziņš: Ļoti līdzīgi, kā tas notiek teātrī, vismaz manā pieredzē –

tad, kad mums ir tēma, sanākam kopā un spēlējam etīdes. Ir nosprausts mērķis, ka šī ir tāda aina, kur būtu jāatklājas tam un tam – jānotiek tādam vai citādam konfliktam, kas ir svarīgs, lai [stāsts] turpinātos, lai tas būtu kāds tiltiņš uz nākamo ainu.

[Tā nu mēs] mēģinām un pierakstām tekstus, kas nu tajā brīdī rodas. Un pēc tam Matīss vakarā domā, vai šādus tekstus tur var atstāt vai nevar, vai tie ir pietiekami labi vai nē, notiek kaut kāda selekcija. Bet tas vēl ir tāds mēģinājumu process, kurā tiek fiksēti teksti. Beigās mēs tos atkārtojam vēlreiz, vēlreiz un vēlreiz, kamēr aina kļūst dabiska un dabiski iekļaujas kopējā plūsmā.

Iveta Pole: Jā, teātra terminoloģijā runājot,

tas ir tāds "device theatre" princips, kopā radīšanas process, kas tīri no aktieriskā viedokļa ir ļoti interesants, jo tu ļoti tiešā veidā piedalies radīšanas procesā – tev dota liela brīvība vistiešākajā veidā ietekmēt procesu un vilkt to uz vienu vai citu pusi.

Strādājot pie šāda darba, tas dod cita veida profesionālo adrenalīnu.

Kā īsti veicāt [faktu] izpēti šai filmai? Vai jums pašiem dzīvē ir bijusi saskare ar šāda tipa organizācijām?

Vilis Daudziņš: Brīnišķīgs izziņas avots ir internets – tur visu var atrast.

Vai man pašam dzīvē ir bijusi saskare ar šādiem cilvēkiem? Jā! Ar tiem, kuri ir pilnīgi pārliecināti par savu taisnību, kā arī par to, ka veids, kā viņi redz pasauli, ir vienīgais pareizais un cik skumji ir raudzīties uz citiem, kuri to vēl nav sapratuši...

Domāju, šāda veida attieksme piemīt diezgan daudziem cilvēkiem, kas īsteno vienu vai otru virzienu – ka žēl raudzīties uz pasauli, kurā nav sapratnes, bet gribas kaut kā to pasauli iepazīstināt ar šīm pašsaprotamajām lietām, kā labāk dzīvot...

Bija arī kādi prototipi, pēc kuriem veidojāt savus tēlus?

Iveta Pole: Protams! Patiesībā pie jebkura materiāla strādājot, tu mēģini atrast kādu iedvesmas avotu vai refleksiju par sava tēla iespējamajiem virzieniem. Protams, iedvesmojies no reālām un esošām personībām. 

Vilis Daudziņš: Matīss piedāvāja arī ļoti labu kino materiālu – paraudzīties uz piemēriem, kā kinematogrāfā attēloti dažādi harismātiski personāži, kuri veido lielāku vai mazāku kopienu un atbalstītāju loku. Bija, ko redzēt, un bija, ko atrast.

Varat minēt kādu no piemēriem?

Matīss Kaža: Tur bija arī filmas, kurām nav saistības ar šāda veida organizācijām. Piemēram, Pola Tomasa Andersona filma "Plūdīs asinis" bija viens no piemēriem, bija arī filma "The Master" – paradoksālā kārtā. Vēl bija dažādas dokumentālās filmas un dokumentālie seriāli par kultiem. Bija, no kā iedvesmoties.

Saruna pilnā apjomā lasāma portālā lsm.lv!