Nupat kā noslēdzies 77. Kannu kinofestivāls, sadalītas balvas, saritināts sarkanais paklājs, un Kruazetes bulvāris kļuvis krietni tukšāks. Galvenā konkursa skatē balva par labāko režiju tika piešķirta portugāļu režisoram Migelam Gomešam par filmu “Grand Tour”, skaistu, melnbaltu kameras gleznojumu, ceļojumu laikā uz pagājušā gadsimta sākumu Burmā, kur britu civildienesta ierēdnis aizbēg no līgavas kāzu dienā, līdz ceļojuma gaitā viņa pirmskāzu paniku aizstāj melanholija. Žūrijas balvu saņēma franču autors Žaks Odijārs, kura filmā, kriminālu noskaņu muzikālā numurā “Emīlija Pereza” redzams izcilu aktrišu ansamblis – arīdzan novērtēts ar Kannu balvu. Grand Prix nonāca pie indiešu režisores Paijalas Kapadijas pieklusinātās drāmas “Viss, ko iedomājamies kā gaismu”. Bet "Zelta palmas zaru" žūrijas priekšsēdētāja, režisore Grēta Gerviga pasniedza amerikāņu režisoram Šonam Beikeram, kura filma “Anora” ir savdabīgs mīlas stāsts starp eksotisko dejotāju un krievu oligarha atvasi.

Viens no spēcīgākajiem konkursa pieteikumiem, pirmizrādīts jau pašā festivāla sākumā, bija dāņu vēsturiskā kostīmdrāma “Meitene ar adatu”, vērienīgs, vizuāli izteiksmīgs darbs ar slaveno dāņu aktrisi Trīnu Dīrholmu vienā no galvenajām lomām.

Dīrholma ir labi pazīstama arī Latvijas kinoskatītājam, ar lomām Tomasa Vinterberga filmās “Svinības” un “Komūna”, Susannes Bīras “Labākā pasaulē”, Maija el-Toukija “Siržu karaliene”, un daudzās citās - viņas filmogrāfijā atrodami 73 ieraksti. Poļu izcelsmes dāņu režisors Magnuss von Horns kļuva starptautiski plašāk atpazīstams ar savu iepriekšējo filmu “Sviedri”, dinamisku, mūsdienīgu drāmu par sociālajiem medijiem un fitnesa influenceru industriju. “Meitene ar adatu” ir filma no pavisam cita laikmeta – tās darbība notiek Pirmā Pasaules kara beigās, Kopenhāgenā, kur bagātos no trūcīgajiem škir nepārvarams sociālais atstatums. Vikas Karmenas Sones atveidotās Karolīnas, jaunas rūpnīcas strādnieces, vīrs ir pazudis karā, un viņa ļaujas dēkai ar šķietami tik saprototošo rūpnīcas vadītāju. Kad visas cerības uz jaunu, skaistu dzīvi sabrukušas, Karolīna satiek Dagmāru, harizmātisku sievieti, kas konfekšu veikalā vada slēptu adopcijas aģentūru, palīdzot nabadzīgajām mātēm atrast audžuģimenes viņu nevēlamajiem bērniem. Starp abām sievietēm veidojas spēcīga saikne, līdz atklājas Dagmāras biznesa patiesā daba. Filmas aprakstā teikts lakoniski: “Meitene ar adatu” ir pasaka par šausmīgu patiesību. Tā arī ir, filmas pamatā ir šausminoša vēstures lappuse par Dagmāru Overbī, kuras 20. gadsimta sākumā paveikto baiso noziegumu virkne satricināja sabiedrību.

Vairāk kā trīs gadus strādājot pie filmas stāsta attīstīšanas, režisors sapratis, ka raksta izkropļotu pasaku, kurā iezīmējas it kā atpazīstami, tomēr pārveidoti tēli - “nabaga sieviete, kas dzīvo bēniņos, princis baltā zirgā, kurš izrādās gļēvulis, briesmonis bez sejas, bet ar zelta sirdi, un ragana saldumu veikalā.

Fragmentā no filmas preses konferences “Kannu kinofestivālā” - Magnuss von Horns un Trīna Dīrholma.

“Meitene ar adatu” atškiras no van Horna iepriekšējiem darbiem arī ar izteiktu mūzikas lietojumu. Sadarbībā ar dāņu avangarda mūziķi un komponisti Frederiki Hoffmeijeru ir radīta partitūra, kas pastiprina epizožu dramatismu, citreiz izraisot pat fiziloloģisku baiļu sajūtu. "Viņa rada tik daudz interesantu skaņu, kas gandrīz neškiet kā mūzika," par Hofmeijeru saka von Horns, "un viņas skaņdarbi ir ļoti drosmīgi."

Kannu kinofestivāla paralēlā sadaļa, 1969. gadā izveidotā “Režisoru divnedēļa” Quinzaine des realisateurs, ierasti pulcē laikmetīgas formas kino. Šogad līdztekus amerikāņu un Kanādas autorkino –Tailera Taorminas un Metjū Renkina filmām, melni baltai fantāzijai no Ēģiptes “Uz austrumiem no pusdienslaika” un Šantalas Akermanes “Amerikas stāsti: pārtika, ģimene un filozofija” programmā bija iekļautas arī divas filmas no Japānas, dzīvespriecīgais anime “Spoku kaķis Anzu”, un Joko Jamanakas attiecību drāma “Namībijas tuksnesis”, kas skar ne tikai divu cilvēku attiecības, bet mūsdienu sabiedrības spēju komunicēt kopumā. Jamanakas otrās pilnmetrāžas filmas centrā ir 21-gadīga japāniete ar svārstīgu un neparedzamu humoru, kas maina savus draugus vienu pēc otra.

Bez vēlēšanās kaut ko sasniegt ne karjerā, ne dzīvē, viņa dažreiz var būt nežēlīga un agresīva, bet varbūt vienkārši bērnišķīga, dzīva. Jamanakas filma veido jaunas sievietes, kas nespēj iekļauties stingri patriarhālā sabiedrībā, portretu.

Saruna ar filmas “Namībijas tuksnesis” režisori Joko Jamanaku un aktrisi Jūmi Kavai.

Jūs par filmas ieceri sakāt: “Mīlestība nozīmē sāpināt savu partneri, bet galu galā arī radīt sāpes sev. Ikviens reizēm kļūdās, īpaši jaunieši, un tajā nav nekā nepareiza”. Vai tā bija filmas stāsta galvenā ideja? Kāpēc jums bija svarīgi izstāstīt šo sarežģītās mīlestības stāstu?

Man šobrīd ir 27 gadi, es piedzimu 1997. gadā, un kopš dzimšanas dienas līdz šim brīdim esmu jutusi, ka mūsu paaudze ir dzimusi laikā, kad nav cerības, mēs to neredzam.

Japāna ir sasniegusi savu virsotni ekonomikā un citos aspektos, no šī brīža sāksies lejupslīde, tāpēc manai paaudzei šķiet, ka viņi dzīvo ar vienu un to pašu domu prātā, kļūst arvien noslēgtāki un nevar izpaust, ko vēlas. Viņi nevar pateikt, un nevar izdarīt to, ko vēlas. To es gribēju attēlot, rakstot šīs filmas stāstu.

Filmas galvenajai varonei, Kanai ir ļoti raksturīga gaita, gandrīz kā lupatu lellei, šūpojot rokas un sperot lielus soļus, kā jūs attīstījāt šo viņas kustību stilu, un kāda bija tā nozīme?

Iedziļinoties stāstā, jūs saprotat, ka Kana dzīvo ļoti nestabilu dzīvi, arī fiziski, un tas kļūst izteiktāk redzams tieši filmas pēdējā daļā. Stāstam attīstoties, jūs saprotat viņas raksturu, bet Joko vēlējās šo nestabilitāti parādīt jau pašā sākumā, ar gaitas palīdzību. Tikai vērojot viņu pastaigā vien, auditorija redz, ka Kanai neklājas vienkārši, viņa nedzīvo gluži vienkāršu dzīvi.

Jūsu filma lielā mērā ir balstīta uz tās varoņu fizisku saskarsmi, spraigu cīņu, pieskārieniem, tuvību, kā noritēja mēģinājumu process, kā jūs panācāt to, lai aktieri pierastu viens pie otra un apgūtu visai intensīvo cīniņu prasmes?

Tā kā filmā notiek daudz cīņu gan verbālu, gan fizisku, mēs piesaistījām atbildīgo par šīm kustībām, un viņa vadībā notika daudz mēģinājumu. Tajā, kā Kana atkal un atkal vardarbīgi uzbrūk draugam, ir atkārtošanās elements, tas kļūst par rutīnu.

Daudz kustību mēģinājumu notika jau pirms filmēšanas un šīs epizodes tika rūpīgi horeografētas, tādēļ arī filmā katrreiz, kad izraisās abu galveno varoņu konflikts, tiek atkārtotas vienas un tās pašas kustības.

Filma sākas gandrīz kā viegls mīlas stāsts un pēc tam lēnām tā kļūst daudz tumšāka un vardarbīgāka. Tomēr jau diezgan vēlu filmas gaitā mēs uzzinām, ka Kanai ir garīgās veselības problēmas, iespējams, bipolārie traucējumi.

Mūsu mērķis nebija attēlot meiteni ar kāda veida traucējumiem, par to nav filmas stāsts. Pat terapeits tiešsaistē, ar kuru runā Kana, ir it kā neīsts, mēs neesam pārliecināti, vai sesija notiek pa īstam, vai nē. Kanas garīgā veselība nav filmas stāsta centrā, tādēļ mēs tai pieskārāmies jau diezgan vēlu. Filma vēsta nevis par bipolāriem traucējumiem, bet gan par komunikācijas spēju trūkumu. Tāpēc arī sarunā ar terapeitu Kana piešķir tam lielāku nozīmi.

Filmas struktūra uz tās beigām kļūst sarežģītāka, viena epizode īpaši izceļas arī vizuāli, tā notiek koši rozā telpā ar skrejceliņu, vai šī aina norisinās Kanas iztēlē? Vai tā bija paralēlā realitāte?

Tā ir Kanas iztēle.

Kamēr notiek viņas un drauga cīniņš, viņa uz mirkli it kā piedzīvo ko līdzīgu smadzeņu satricinājumam, uz sekundi zaudē samaņu, it kā no malas redzot ikdienas dzīvē piedzīvoto, cerības un sapņus. Tas viss ir apkopots vienkopus, šajā sekundē, šajā rozā epizodē. Tā es to iedomājos, kad atveidoju lomu, un, kā teica režisore, jā, tā ir bezsamaņa, bezsamaņas vīzijas, kas vizuāli ir ievietotas vēl mazākā, skrejceliņa ekrānā.

Kā pie jums atnāca filmas nosaukums, “Namībijas tuksnesis”? Jo tikai beigu titru laikā mēs ekrānā redzam ainas, kas atgādina tuksnesi.

Pats vārds Namib nāk no nama valodas un nozīmē “plaša, bezgalīga vieta”, bet to režisore atklāja tikai vēlāk, saprotot, ka tas labi sasaucas ar filmas stāstu. Kana īsti nerūpējas par saviem draugiem vai mīļotajiem, viņa pret tiem izturas ļoti vēsi. Bet, skatoties savā tālrunī un redzot dažādus video (ar Namībijas tuksnesi), lai gan Kana nenojauš, kur tas filmēts un kas tur notiek, redzētais atstāj uz viņu dziedinošu, terapeitisku iespaidu. Arī ar kaimiņieni, par kuru viņa neko īsti nezina, Kana var ļoti viegli komunicēt, un tas nozīmē, ka viņa var rezonēt ar cilvēkiem un vietām, kas atrodas tālu, ne tuvumā. Mums visiem ir tāda pieredze, tādēļ arī šāds nosaukums filmai.

Kannu kinofestivāla oficiālā konkursa „otrā” programma, Īpašais skatiens, kurā ik gadu tiek demonstrētas aptuveni 20 filmas no visas pasaules ar neparastu, oriģinālu māksliniecisko redzējumu, kļuva par svinību iemeslu Latvijai. Tajā pirmizrādi piedzīvoja režisora Ginta Zilbaloža jaunā animācijas filma “Straume”, kļūstot par pirmo Latvijas pilnmetrāžas animācijas filmu, kas iekļauta Kannu festivāla konkursā. Latvijas filma Un Certain Regard programmā līdz šim bijusi tikai vienreiz – tā bija Lailas Pakalniņas spēlfilma "Kurpe" 1998. gadā. Zilbaloža filma ir saņēmusi cildinošus vērtējumus starptautiskajā prese, tostarp arī iedvesmojošu komentāru no ievērojamā šausmu pasaku režisora Giljermo del Toro, kurš atzinis, ka tieši tādu viņš iedomājas izskatāmies nākotnes animāciju.

Kannas ir aizvadītas, “Straume” tūdaļ jau turpinās savu festivālu ceļojumu pasaules izcilākā animācijas festivāla “Ansī” konkursā. Tikmēr “Piejūras klimata” komanda dodas vasaras atpūtā, lai rudenī atgrieztos ēterā ar jauniem iespaidiem par kino, festivāliem un personībām.