Rīgas starptautiskā kino festivāla "Ziemeļu gaismu" programmā šogad spēcīgi uzplaiksnījis Islandes kino - ar pieaugšanas stāstu “Lauztā gaisma”, niansēto psiholoģisko drāmu “Natatorija” un filmu “Saltums”, hibrīdu starp ziemeļu nuāru un šausmu kino. Šī filma veidota pēc pazīstamās islandiešu autores Irsas Sigurdardotiras romāna motīviem, un tajā redzams spožs aktieru sastāvs - ar Johannesu Hoiku Johannessonu no seriāla “Vikingi”, “Troņu spēle” un “Pēctecība”, ar Halldoru Geirharsdotiru, kas ir labi pazīstama no islandiešu filmām “Sievietes karā”, “Metāliste” un “Dārzā”, un Elinu Holu, kas redzama arī jau minētajā, Kannu kinofestivālā pirmizrādītajā filmā “Lauztā gaisma”.

Johannesons filmā “Saltums” atveido Odinu, dzīves apbružātu izmeklētāju, kurš uzņemas atšķetināt divu jauniešu nāves sociālās korekcijas iestādē, kas pirms vairākām desmitgadēm tā arī netika atklātas.

Bojāgājušie pusaudži bijuši teju tikpat veci, cik viņa meita Rūna. Atklājot arvien vairāk, Odins apjauš, ka pagātnes notikumi ir cieši saistīti ar nesenu traģēdiju paša ģimenē.

Filma ir veidota pēc islandiešu detektīvromānu autores Irsas Sigurdardotiras dižpārdokļa “Saltums” motīviem. Kā jūs nonācāt pie idejas ekranizēt šo darbu?

Irsu kā autoru zināju jau sen, viņa ir ļoti populāra Islandē. Jau biju lasījis dažas viņas grāmatas, bet laikā, kad sāku domāt par šo projektu, dzīvoju Ņujorkā.  Tikko biju pabeidzis uzņemt savu otro pilnmetrāžas filmu ar nosaukumu “Rift”, un tā nupat kā bija sākusi savu ceļojumu  festivālos. Tad "Rift" noskatījās islandiešu producents Sigurjons Sigvatsons, es gan nezinu kā, jo filma vēl īsti nebija iznākusi uz ekrāniem. Sigvatsonam piederēja tiesības uz dažām Irsas grāmatām,  un tik tikko veiksmīgi islandē kinoteātros bija startējusi viņa producēta filma pēc grāmatas “Es tevi atceros” motīviem. Tāpēc viņš, manuprāt, gribēja jau diezgan ātri sākt darbu pie nākamās ekranizācijas. Viņš vienkārši piezvanīja un jautāja : "Hei, vai tev būtu interese izlasīt šo grāmatu un pateikt man, vai saredzi tajā filmu? “Saltums” tikai pavisam nesen tika izlaists, producents man atsūtīja grāmatas eksemplāru, ko izlasīju vienā dienā, saskatīju tajā filmas potenciālu, un tā viss aizsākās.

Mana karjera tobrīd, kad sākām darbu pie filmas, bija vēl tikai pašā sākumā,  tādēļ es pat nebiju varējis iedomāties, ka ekranizēšu Sigurdardotiras romānu, tas bija savā ziņā mans sapņu projekts.

Šī nav pirmā reize, kad mēs redzam bērnu un jauniešu sociālās korekcijas iestādes islandiešu filmās, gan spēles, gan dokumentālajās, kā ļoti drūmu un nežēlīgu vietu, kā jūs to varētu izskaidrot – vai šis vēstures mantojums ir raisījis diskusijas Islandes sabiedrībā pēdējā laikā? Vai arī diskusijas nenotiek, un, lai tās raisītu, top šādas filmas?

Kad Irsa uzrakstīja šo grāmatu, manuprāt, 2012. gadā, tad diezgan daudz ziņās sāka parādīties šādi gadījumi. Tika aizsākta izmeklēšana par to, kas notika šajās mājās, un pēc atklātā bijušie audzināšanas iestāžu iemītnieki saņēma kompensācijas par pārdzīvoto, par to, ko bija tur pārcietuši.

Tādēļ, jā, var teikt, ka Irsa, rakstot savu jaunāko darbu, iedvesmojās no visa tobrīd ziņās atspoguļotā, īpaši no liecībām par trim nepilngadīgo iestādēm. Diemžēl joprojām tiek atklāts, ka bijis vēl vairāk šo bēdīgi slaveno māju un gadījumu tajās. Pat tikai pagājušonedēļ mēs uzzinājām par vēl kādu iestādi un notikumiem tajā 90-jos. Tātad tas nav tikai kaut kas, kas notika 60., 70. un 80. gados, un diemžēl dažviet, iespējams, joprojām notiek.

Ja kādam ir neierobežota vara pār jauniem, neaizsargātiem cilvēkiem, to ir viegli sākt izmantot ļaunprātīgi.

Nesaku, ka visi tā dara, bet diemžēl tā notiek. Un ne tikai Islandē, domāju, ka visur. Bet jā, ierosme filmām nāca no šīs sabiedrībā notiekošās diskusijas.

Kur notika nepilngadīgo audzināšanas iestādes filmēšana?

To nebija viegli atrast, jo daudzas no šīm mājām ir slēgtas. Tās vairs nepastāv vai ir pārveidotas par viesnīcām, kas šķiet nedaudz dīvaini. Piemēram, arī viena no visbēdīgāk slavenajām vietām tagad ir pārtapusi ļoti greznā viesnīcā Islandes rietumu fjordos. Kad mēs meklējām piemērotu vietu filmēšanai, bija divi faktori, kas jāpatur prātā – pirmkārt, lai tā neatrastos pārāk tālu, jo tad mums turp būtu jāpārvieto turp visa komanda un nepieciešamais filmas uzņemšanai, un otrkārt, ēkai jāatbilst noskaņai, jābūt atbilstošā izmērā un izskatā. Mēs uzņēmām filmu divās daļās, vispirms, vasarā – mūsdienu epizodes, tad sekoja apmēram sešu mēnešu pārtraukums, un pagātnes epizožu filmēšana ziemā. Bet, kamēr mēs filmējām vasaru, lokācija ziemas filmēšanai vēl tā arī nebija atrasta. Kāda vieta man ļoti patika, taču sarunas ievilkās ļoti ilgi, un tā arī netika pabeigtas, līdz beidzot nācās atgriezties pie pirmās noskatītās lokācijas, manas mīļākās vietas jau no paša meklējumu sākuma. Tā atrodas Islandes ziemeļrietumos, trīs stundu braucienā no Reikjavikas. Tāpēc sākumā bijām atmetuši to kā variantu, bet jau izmisumā pēc neveiksmīgajiem meklējumiem, nolēmām- labi, paskatīsimies, vai varam to īstenot finansiāli, un producentiem izdevās to atrisināt. Pēc tam jau mēs visi, aktieri un radošā grupa devāmies uz šo vietu, kas gan nebija jauniešu māja, bet gan bijušais alkohola un narkotiku atkarības ārstēšanas centrs, tāpēc kalpojis līdzīgam mērķim.

Šī šermuļus uzdzenošā māja atrodas burtiski nekurienes vidū, tur apkārt nekā nav, un daudzi no filmēšanas grupas piedzīvoja rēgainas parādības mājā.

Esmu diezgan pārliecināts, ka tur spokojās, kas mūsu vajadzībām atbilda ideāli, lai gan nakts filmēšanu laikā bija ne visai patīkami. Taču tā ir patiešām aizraujoša vieta.

Jūs līdz pašām filmas beigām esat saglabājis labu žanrisko līdzsvaru starp ziemeļu nuāra mistērijas noskaņu un spoku apsēsto māju filmu elementiem, vai kādā brīdī radās kārdinājums doties vienā vai otrā virzienā?

Tā bija tieši šī kombinācija, kas mani aizrāva, ka tā nav viena veida filma. Ja tā būtu bijusi tipiska skandi- nuāra drāma, es to nebūtu filmējis. Es nāku no šausmu kino vides, diezgan daudz esmu strādājis šausmu žanrā, un tās arī bija filmas, kas man bērnībā patika visvairāk, tāpēc man šķita ļoti aizraujoši šausmu elementus ievīt tradicionālā ziemeļu nuāra detektīvlfilmā. Tas padara to gan nedaudz atšķirīgu no citām, gan arī vienkārši aizraujošāku skatītājam, jo jūs nekad īsti nezināt, vai tas, ko redzat ekrānā, notiek kāda cilvēka iztēlē, vai tur patiešām notiek spokošanās.

Tāpat man šķita jautri, ka tā stāsta līnija, kas norisinās pagātnē, ir it kā tradicionāls spoku mājas stāsts, savukārt mūsdienu līnija vairāk līdzinās psiholoģiskai drāmai, līdz, filmas sižetam attīstoties, šīs stāsta līnijas sāk savērpties un mainīties tā, kā jūs varbūt nebijāt paredzējuši.

Režisora vēstījumā jūs rakstāt: "Jau romānā ir šī rotaļīgā sajūta, ka ik uz soļa lasītājs tiek atstāts bez pamata zem kājām, un es gribēju saglabāt šo garu arī romāna ekranizācijā" - jūsu filma patiesi nesniedz lielu drošību skatītājam, tā šķiet visai drūma, tādēļ es domāju par jūsu pieminēto rotaļīguma garu, kā tas parādās filmā?

Jā, piekrītu, filmas tēma, vairākas tēmas filmā ir diezgan drūmas, nomācošas, bet, kad es lasīju grāmatu, tajā nekad nebija smaguma sajūtas, tā attiecās nopietni pret attēloto, bet nekad nebija nomācoša. Un es gribēju saglabāt šo garu, jo, manuprāt, ja viss ir pārāk drūms, tā kļūst par cita veida filmu. Šāda pieeja padara filmu, es negribu teikt izklaidējošu, tas nav īstais vārds, bet skatītājiem tā šķiet vieglāka, kas liek pēc tam vairāk par redzēto aizdomāties. Tas bija izaicinājums, ko izmēģināt.

Filmā ir diezgan interesants aktieru sastāvs, ar Johannesu Hoiku Johannessonu, Halldoru Geirharsdotiru, un Elinu Holu, kurai iepriekš nebija liela filmēšanās pieredze, vai jūs redzējāt viņus kā lielisku ansambli jau no sākuma?

Man ļoti, ļoti paveicās ar aktieru atlasi, visi, ko gribēju redzēt filmā, uzreiz piekrita. Parasti jums ir jājautā kādiem četriem cilvēkiem, līdz kāds saka jā.

Es domāju, ka nostrādāja kombinācija – tas, ka tā ir “Irsas filma” un tā nedaudz atšķīrās no tā, pie kā cilvēki ir pieraduši Islandes kino, un arī mūsu producenti Islandē tiek augstu vērtēti, tāpēc aktieri, iepazīstoties ar projektu, ļoti aizrāvās ar šo ideju. Gandrīz visi pieaugušie aktieri uzreiz teica jā. Savukārt jaunākie aktieri man nebija tik pazīstami, tā kā es ilgu laiku biju dzīvojis Amerikā, pirms atgriezos mājās, lai uzņemtu šo filmu. Es vienkārši nebiju viņus nekur redzējis. Tāpēc paļāvos uz aktieru atlases vadītāju, kurš man palīdzēja atrast pusaudžu lomu atveidotājus. Piemēram, Elīnu es biju redzējis agrāk, filmā “Let me fall”, daudzus gadus agrāk, kad viņa bija tikai kādi septiņpadsmit gadi. Bet kopš tā laika, manuprāt, viņa vairs nebija filmējusies, tāpēc es par viņu aizmirsu, līdz saņēmu ierakstu ar aktierprovēm, un jau pēc desmit pirmajām sekundēm man bija skaidrs– ak, dievs, viņa ir īstā! Aktieru ansambļa izveide, kurā bija gan šie Islandē labi pazīstamie un cienītie aktieri, un mazpazīstamie, bet ļoti talantīgie jaunie cilvēki, bija patiešām aizraujoša filmas tapšanas daļa.

Jūsu filma ir būvēta kā strauju, negaidītu pavērsienu virkne, kā jūs strādājāt ar aktieriem? Vai viņi pirms filmēšanas izlasīja visu scenāriju?

Visi bija lasījuši scenāriju, vienīgais, ko teicu– nelasiet romānu. Scenārijs un romāns atšķiras, man nācās dažas lietas izmainīt, rakstot scenāriju. Dažu aktieru atveidotie tēli filmā nonāk savādākās situācijās, tādēļ teicu - nevajag pārāk iedvesmoties no romāna, nevēlos, lai jūs par savu varoni domātu citādāk. Bet manuprāt,

jo vairāk aktieri zina par visu stāstu, jo labāk. Lai viņi ne tikai veidotu savu varoni, bet arī aptvertu visa stāsta kontekstu. Tas var ietekmēt to, kā viens aktieris mijiedarbojas ar otru, pat ja viņi nekad neatrodas tajā pašā ainā, viņi savā ziņā ir ansamblis.

Notikumi filmā ir redzami arī zīmējumos, turklāt Odina meita, Rūna, uzņem nāves ainu fotogrāfijas, kāda ir šo zīmējumu un fotogrāfiju nozīme filmā?

Lielāko daļu filmas mēs redzam vienu Rūnas personības pusi, un tad, tikai beigās, otru. Mēs stāstam daudz kā šokējoša skatītājiem par viņu ļoti vēlu filmā, tāpēc zīmējumi bija labs veids, kā par to vēstīt jau agrāk. Tas ir tas, kas patiesībā notiek viņas prātā, un mums nav nepieciešams, lai kāds to pateiktu skaļi, ar zīmējumu palīdzību var ļoti vienkārši, viegli un ātri sniegt skatītājam nepieciešamo informāciju. Tas bija viens nolūks, bet otrs -  Rūnas prātā notiek tik daudz kas, un tad viņa zīmē, lai šīs sajūtas uzliktu uz papīra, taču dažreiz tās kļūst pārāk intensīvas, un viņai ir jārīkojas atbilstoši šīm sajūtām. Šie divi skaidrojumi gāja roku rokā un bija attaisnojami filmas elementi. Grāmatā nav zīmējumu, tas tika radīts īpaši filmai. Galvenokārt, lai palīdzētu ar stāsta virzību, bet tas noderēja arī Rūnas tēlam.

Kā jūs sev definējat ļaunuma avotu un tā izpausmes veidus šajā stāstā - grāmatā un pēc tam savā filmā? Vai jūs ticat pārmantojamam ļaunumam?

Es nezinu, vai tam ticu.

Es domāju, ka dažas lietas noteikti tiek nodotas tālāk, bet dažas nē. Dažreiz šis process apstājas noteiktā brīdī, tas ne vienmēr tiek nodots no paaudzes paaudzē.

Tas bija galvenais Irsas romāna jautājums - vai šis ļaunums, kas ir prātā, tiek mantots, vai arī attīstās dzīves laikā. Tas, kas man ļoti simpatizēja romānā, un kas ir redzams arī filmā- pat ja Rūnas prāts nav vesels, vai tas, kā viņa rīkojas, nav vairāk saistīts ar to, kā viņa ir uzaugusi. Rūnas vecāki nav īsti bijuši viņai līdzās, nav pievērsuši pietiekami daudz uzmanības, un es domāju, ka, pat ar tik spēcīgiem garīgās veselības traucējumiem, audzinošākā vidē, aprūpēta, Rūna būtu varējusi izaugt par pavisam citu cilvēku. Tā ir sava veida atslēga uz šo stāstu, vai dvēseles saltumu nosaka prāta stāvoklis, vai arī tas, kādā vidē jūs esat uzaudzis. Nedomāju, ka pastāv viena atbilde, bet tas noteikti ir jautājums, ko es gribu uzdot skatītājiem filmas beigās. 

Vai jūs ticat, ka audzināšana, apkārtējā vide var ietekmēt likteni?

Tas var noteikti ietekmēt cilvēka ceļu dzīvē.

Es vēlos tam ticēt, domāju, ka indivīds pieņem galīgo lēmumu par to, kurp doties.

Manuprāt, problemātiska audzināšana nenozīmē, ka bērns darīs visu to pašu, vai iekulsies pats savās nepatikšanās. Bet, ir iespējams, ka šāda vide veicina izvēlēties tādu dzīves modeli kā viņa vecākiem, jo tas ir tas, ko viņš pazīst. Tomēr es personīgi zinu cilvēkus, kuriem ir bijusi tāda pieredze, bet viņi ir pieņēmuši ļoti apzinātu lēmumu – es iešu citu ceļu, es darīšu kaut ko pavisam citu. Jums vienmēr ir izvēles iespējas. Lai gan audzināšanas ietekme pastāv, es nedomāju, ka tā kaut ko nosaka. Tā var kaut ko ietekmēt, bet nenosaka.