Pirmizrādi nosvinējusi filma “Mātes piens”, ko režisore Ināra Kolmane veidojusi pēc rakstnieces Noras Ikstenas starptautiski atzītākās grāmatas “Mātes piens” motīviem. Latvijas un Beļģijas kopprodukcijā tapušās filmas scenārija autors ir Arvis Kolmanis, tās veidošanā piedalījušies arī lietuviešu un čehu profesionāļi: operators Rolands Leonavičs, mākslinieks Aļgirds Garbačiausks, skaņu režisors Arturs Pugačiausks un montāžas režisors Mihals Lanskis. Lomās redzami Maija Doveika, Elīna Vaska-Botere, Rūta Kronberga, Indra Briķe, Inga Tropa, Ģirts Krūmiņš un citi atpazīstami aktieri.

Filmas centrā ir vienas ģimenes vairāku paaudžu sieviešu likteņi cauri laika periodam no četrdesmitajiem gadiem līdz pat atmodai. Jaunā un daudzsološā ārste Astra nespēj iekļauties totalitārā padomju režīma diktētajā kārtībā, zaudējot visu — karjeru, spēju mīlēt gan dzīvi, gan savu vienīgo bērnu, meitu Noru.

Režisore Ināra Kolmane uzsver, ka

“stāsts par māti un meitu ļaus skatītājam rast sasauci arī ar mūsdienām, uzdodot jautājumu, ko nozīmē būt mātei, ko nozīmē būt meitai, kas rūpējas par savu māti, kas savulaik viņu bija pametusi.

Tai pat laikā tas ir stāsts par sievietes pašrealizāciju un šo savu spēju zaudēšanu”.  Savukārt romāna autore Nora Ikstena, runājot par filmu, saka, ka tās stāsts “joprojām ir par beznosacījumu mīlestību, par vilkmi dzīvot, kas ne vienmēr ir mūsu rokās. Par Latvijas vēstures posmu, kas diemžēl atkārtojas kara plosītajā Ukrainā. Par mātes pienu, kas jādabū ikvienam bērnam, lai pietiktu spēka doties un radīt tālāk.”

Uz sarunu aicinātas filmas “Mātes piens” režisore Ināra Kolmane un viena no Astras lomas atveidotājām Elīna Vaska-Botere.

Filma veidota pēc plaši atzīta romāna motīviem. Vai tas uzliek papildus atbildību?

Ināra Kolmane: Nosacīti, bet darīju visu, lai šo atbildību no saviem pleciem noveltu. Strādāju ļoti brīvi scenārija un improvizācijas ietvaros, pie kā nonācām darbā ar aktieriem.

Man arī bija ļoti viegli, jo saņēmu ļoti lielu atbalstu no Noras Ikstenas – gan morālu, gan viņa brauca uz filmēšanas laukumu. Cilvēki vaicāja, vai mani neuztrauc, ka viņa ir klāt – nē! Tas man palīdzēja lielo atbildības nastu nolikt malā.

Kā jūs izvēlējāties, ko no grāmatas paņemt scenārijam un ko atstāt?

Ināra Kolmane : Tas būtībā bija Arvja (Arvis Kolmanis - scenārija autors) ziņā. Sākumā, kad izlikām visu romānu ķēdītē, tur iznāktu filma ap sešām stundām. Taču tad sākām īsināt, un daudz kas izkristalizējās. Nora šīs mātes un meitas dzīves apraksta paralēli, bet mēs sapratām, ka filmā mums tas nederēs. Tika izstrādāts  lineārs  scenārijs, un varoņiem tika doti vārdi – grāmatā ir māte, vecāmāte, mātes māte un meita. Noras mamma bija Astrīda, mēs izvēlējāmies vārdu Astra. Meita mums ir Nora.

Elīna Vaska-Botere: Scenārijā to nejūt, bet skatoties jau gatavu filmu  var saredzēt, ka mazliet tomēr saglabājas „māte – meita” stāstījuma pozīcija. Ja romānā tas ir pamīšus, tad filmu skatoties ir sajūta, ka pirmā daļa vairāk stāsta par Astras ceļu, bet tad tas pārslēdzas uz meitas pozīciju – vērojot māti meitas acīm.

Noras māte Astra ir izteikti sarežģīts, duāls tēls – viņas lielākā zinātniskā interese ir saistīta ar sievietes reproduktīvo veselību un dzemdniecību, bet mātes loma viņai nav pieņemama. Elīna, kā tu atradi atslēgu uz šīs lomas psiholoģisko līniju?

Elīna Vaska-Botere: Tas viņai ir pats sākums šajā mātes ceļā, kas savā ziņā ir negribēts. Daudz sarežģītāk šo iekšējo cīņu pēc tam ir iznest Maijai. Man ir pats sākums, kur nekas diži nestājās ceļā viņas vēlmei sevi profesionāli apliecināt un darboties zinātnē. Tad seko pirmais lūzums, kas ir gaidības un bērna piedzimšana.

Man tas ir ļoti svarīgi, un ļoti priecājos, ka arī Latvijā top kino, kur tiek parādīta sievietes vajadzība un vēlēšanās tāpat kā vīriešiem apliecināt sevi darbā un radoši izpausties, un mātes loma ne vienmēr ir vēlama vai izvēlēta.

Man liekas, ka tam bija jātop, un ir svarīgi, ka tas ir tapis. Sieviete, sievietes ceļš un sievietes attīstība Latvijas kino ir bieži pamanāmas, jo darbu, salīdzinot ar citām mākslām, nav tik daudz. Līdz ar to katra filma liek pārdomāt, kāpēc šeit ir tāda izvēle, kāpēc mēs atskatāmies atpakaļ. Bet šeit ir tik labi un svarīgi darīts, ka, atskatoties atpakaļ, mēs ne tikai kārtējo reizi pārlūkojam mūsu tautas varoņdarbus un kopīgo drosmi, bet arī palūkojamies uz cilvēkiem, kurus laiks un vara ir salauzuši, un kā tas viens salauztais cilvēks aizlauž nākamo. Var tikai cerēt, ka katrs nākamais aizlūzīs mazāk un mazāk, laiki mainīsies un tas dziedēs.