Rīgas Starptautiskā kinofestivāla ietvaros un skolēnu rudens brīvlaika noskaņās Latvijas pirmizrādi piedzīvoja vērienīgs studijas "Lokomotīve" kopdarbs ar Igauniju un vēl četrām valstīm - fantāzijas filma bērniem “Ēriks Akmenssirds”.  Filmu režisējis Ilmars Rāgs, tās scenārija autori ir Andris Feldmanis un Līvija Ulmane, kuri strādājuši arī pie Viestura Kairiša filmas “Janvāris”, un no autoru loka minams arī latviešu mūziķis Renārs Kaupers – viņš ir gan mūzikas līdzautors, gan arī košā steampunk pirāta Versačes lomas atveidotājs.

Filmas galvenais varonis, biklais vienpadsmitgadnieks Ēriks ir izvēlējies teicamu  aizsardzības taktiku – visiem stāstot, ka viņam ir sirds no akmens, viņš var droši slēpt savas emocijas. Ģimenei pārvācoties uz villu, kuru mantojumā atstājusi noslēpumainā tante Brunhilda, izrādās, ka tur jau dzīvo cita ģimene – Ērika vienaudze Marija ar tēvu, profesoru. Kad jaunie īpašnieki abiem paziņo, ka nāksies izvākties, Marijai ir plāns – sameklēt pazudušo māti okeanoloģi, kura noteikti pratīs palīdzēt. Sākas neticams ceļojums, kurā tiek pārvarētas dzīvo un mirušo pasauļu robežas, atklātas mistērijas, ceļā gadās sens pirātu kuģis, un dzimst patiesa, stipra draudzība, kura tik ļoti nepieciešama zēnam ar akmens sirdi un meitenei, kas skumst par mātes zaudējumu.

Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Somijas, Luksemburgas un Ukrainas kopražojumā tapušās filmas veidošana izvērtusies piecu gadu garumā, lielākoties Baltijas mērogam ievērojamā budžeta - četru miljonu apmērā piesaistes izaicinājumu dēļ.

Lielākā daļa filmas iespaidīgo specefektu tapusi Kijivas studijā Snowdog FX, kuras portfolio ir virkne Holivudas projektu.

Par "Ēriks Akmenssirds" tapšanu - saruna ar filmas režisoru Ilmaru Rāgu un Latvijas puses kopproducentiem Robertu Vinovski un Dominiku Jarmakoviču.

Ilmar, filmai ir saistība ar mīlas stāstu no jūsu bērnības, kā šī pieredze tika pārnesta uz filmu?

Sākotnējā problēma bija tā, ka, lasot scenāriju, lai gan tas man patika, tomēr nesapratu, kāpēc tas varētu būt mans scenārijs, kāpēc man tas būtu jārežisē. Līdz brīdim, kad aptvēru - tas ir īsts mīlas stāsts starp zēnu un meiteni, Ēriku un Mariju. Tikai Ēriks baidās runāt par savām jūtām, bet tas bija tieši tas, ko es piedzīvoju, kad biju jaunāks. Mans lielākais noslēpums bija tas, ka šķita - esmu iemīlējies meitenē, bet nespēju par to runāt. Iespējams,

mans personīgais kredo, tas, ko patiesībā domāju par kino veidošanu, ir – es nekad neuzņemu filmu, ja tā nav personiska.

Ja neatrodu kādu personisko aspektu, tad šo filmu nemaz nesāku veidot. Un, aptverot, ka šī filma ir par to, cik sarežģīti ir runāt par savām jūtām, visi pārējie tās elementi salikās kopā pilnīgi dabiski.

Filmas preses materiālos teikts, ka “Ēriks Akmenssirds” ir stāsts par „pazaudētajiem bērniem”, kas meklē kontaktu ar pieaugušajiem – kur jūs redzat iemeslu šī kontakta zaudēšanai?

Es domāju, ka iemesli var būt ļoti dažādi. Viens ir tas, ka dzīve kļūst arvien ātrāka. Atceros, ka bērnībā, mazā Igaunijas pilsētiņā, es varēju viens pats iziet no mājas un šķērsot pilsētu no vienas malas līdz otrai, braucot ar savu mazo velosipēdu. Vienīgais, ko mana māte man teica, pavadot: “Esi uzmanīgs”. Šodien, kad redzu savu dēlu vai citus bērnus, doma, ka viņi vieni paši šķērsotu ielu, ir gandrīz neaptverama. Un tas rada gandrīz dīvainu apjukumu. No vienas puses – mums patīk mikromenedžēt bērnu dzīvi, bet no otras puses, mēs joprojām esam aizņemti ar savu lietu darīšanu. Rezultātā mēs uzstādam bērniem stingrus ierobežojumus, bet paši turpinām iet uz darbu un darīt visu, kas ierasts. Visbeidzot –

fakts, ka internets vai mobilais tālrunis ir kļuvis par auklīti, arī ir viens no piemēriem, kāpēc šī saikne ar bērniem tiek pārrauta. Ja vien bērns neraud, nekliedz un mierīgi darbojas mobilajā ierīcē, mēs esam priecīgi, jo mums nav jāiesaistās.

Ēriks Akmenssirds - tas atgādina bruņinieka vārdu. Kāda ir šī vārda nozīme?

Šis vārds simbolizē lielos melus, ko Ēriks pats sev iestāstījis. Man arī patīk, kā tas skan - Ēriks Akmenssirds. Tas atspoguļo to Ērika pusi, kurai ļoti būtisks ir paštēls. Man škiet, viņu iedvesmojuši stāsti, kurus mazi zēni redz televīzijā, filmās, un, protams, viņš iztēlojas sevi kā varoni dažās no šīm filmām. Tie ir lieli meli, jo dziļi sirdī viņš zina - ir tik daudz kas, ko viņam ir bail darīt un teikt. Kaut vai tas, ka viņš saka – man ir akmens sirds – Ēriks zina, ka tas tā nav. Bet atpazīt jūtas tiešām ir ļoti grūti. Patiesībā tas, kas ir pamatā šim scenārijam, nav nekas unikāls.  Ja jūs bērniem vecumā no 8 līdz 13 gadiem lūgsiet pastāstīt kaut ko ļoti personisku, viņi to nedarīs.

Kad veicām atlasi “Ērika Akmenssirds” lomām, mans priekšnoteikums jeb pirmā prasība bērniem bija – “pastāstiet man par sevi”. Un, tiklīdz kā izdzirdēju, kā viņi sāka stāstīt kaut ko, ko vecāki bija likuši teikt -  “ok, uzredzēšanos, tas nav interesanti”.

Jo es jau no paša sākuma zināju, ja viņi nespēj improvizēt, domāt par sevi, tad es nevarēšu strādāt ar viņiem kā režisors.

Kā jūs izvēlējāties lomām jaunos aktierus, bērnus, kuri redzami Ērika un Marijas lomās?

Igaunijā notika diezgan plaša atlase lomām, un pēc pirmās atlases kārtas biju diezgan neapmierināts. Jo normāli igauņu bērni ir gandrīz kā normāli latviešu bērni, manuprāt. Viņi ir diezgan piesardzīgi, noslēgti un jauki kopumā. Izvēlējos kādus desmit, kuri bija gatavi sevi parādīt kaut kā oriģinālāk. Nākamais posms bija saspēle ar viņiem, provocēšana uz improvizāciju, lai redzētu, cik plaša ir viņu emociju skala. Jo tā tas strādā - ja baidies no citu cilvēku reakcijas, tad arī baidies savas spēcīgās emocijas izrādīt, vai arī neproti spēlēt ar pustoņiem. Pēc otrā posma redzēju, ka varbūt tikai trīs vai četri bija gana atraisīti, lai varētu kliegt ar pilnu spēku, piemēram: "Māt!" Un tos es izvēlējos. Pēdējā kārtā notika aktieru pāru saskaņošana, jo, ja mums būtu meitene, kurai zēns nepatiktu, tad kā viņi varētu spēlēt kopā filmā? Tie nav pieauguši aktieri, kas var izlikties, ka kadrā mīl kādu, kuru patiesībā necieš patiesībā. Viņiem bija jābūt patiesai saiknei savā starpā. Meitene, kas spēlē Mariju, nav tikai igauņu tautības, viņai bija arī ukraiņu izcelsme, varbūt vēl kāda, viņa brīvi runāja angliski, krieviski, igauniski.

Man tas bija ļoti svarīgi, lai atrastu kādu, kam ir atšķirīgs temperaments, lai viņiem - zēnam un meitenei - būtu dažādi temperamenti. Meitenei vajadzētu būt kā Karmenai. Un puikam kā Hosē.

Vēl viens citāts no preses materiāliem: “Bērnu filmu panākumu atslēga slēpjas spējā redzēt dažādas tēmas kā no bērnu skaptpunkta, kā arī bērnu acīm”. Vai jūs teiktu, ka "Ēriks Akmenssirds" ir tāda?

O, jā, absolūti. Man personīgi bērnībā ļoti nepatika izteikti moralizējošās filmas. Īpaši atceros tās piedzīvojumu filmas, kur bērni devās ceļojumā, lai atrastu kādu dārgumu, bet beigās pieaugušie, gudrākie cilvēki teica: “Nē, patiesais dārgums slēpjas tavā sirdī.” Un man tā bija tāda vilšanās – “ko? Dodiet man īstu, kaut ko īstu”. Tajā pašā laikā mēs jau bērnībā skatījāmies visas pieaugušo filmas, lasījām pieaugušo grāmatas, zinājām, kas ir nāve, kas ir sēras. Tādēļ, tad, kad pieaugošie centās visu padarīt rožainu, tas bija kā viltus, neīsts. Bērniem ir savs redzējums, sava izpratne par dzīvi un nāvi, un, manuprāt, tas ir ļoti interesanti. Jo šāda filma vienlaikus ir aizraujoša gan pieaugušajiem, gan bērniem.

Vislabākos komplimentus par “Ēriku Akmenssirdi” esmu dzirdējis, kad uzaicināju dažus bērnus noskatīties filmas pirmo montāžu, jo vēlējos pārliecināties, ka viņiem ir skaidrs, par ko ir šī filma.

Un tur bija kāds jauns zēns, varbūt 9 gadus vecs, kurš noskatījās filmu un vēlāk teica savai mātei, ka “Ēriks Akmenssirds” būs otrajā vietā viņa personīgajā visu laiku desmit labāku filmu topā.  Kad vaicāju, kas ir pirmajā vietā, tas izrādījās "Terminators 3". Tad gan rodas jautājums, vai 9 gadus vecajam bērnam nevajadzētu skatīties tikai bērnu filmas?

Jūs esat izvēlējies diezgan sarežģītu uzdevumu - runāt par zaudējumu un sērām bērnu filmā. Kāpēc neveidot vienkārši izklaidējošu fantāzijas filmu?

Pirmkārt, tāds bija scenārijs. Otrkārt, lasot scenārijus, es vienmēr meklēju patiesu emociju brīžus. Ja mums filmā ir vismaz divi tādi brīži, tad tā ir izdevusies. Pārējais jau ir vienkārši konstruējams. Visai filmai vajadzētu strādāt uz to, lai nesabojātu pāris patieso emociju mirkļus. Sērošana un nāve ir tie brīži, kas raisa emocijas, jo mēs nezinām, kā ar tiem tikt galā. Šajā filmā man bija svarīgi radīt pasauli, kas palīdz tikt galā ar zaudējumu. Tā jau nenotiek- kāds tuvs cilvēks nomirst, un tas arī viss, turpinām savas ierastās gaitas. Šajā filmā, pat, ja Marijas māte ir mirusi, viņām ir vēl viens mirklis, vēl viena iespēja satikt vienai otru.

Ļoti bieži, kad kāds nomirst, mēs skaidri zinām tos vārdus, kurus mēs nepaspējām pateikt aizgājušajam. Ļoti bieži sakām - ja es varētu viņu satikt vēl vismaz vienu reizi, lai pateiktu, ka mīlu... Tādā ziņā šī ir filma par cerību, nevis par nāvi.

Kā radās ideja par Starppasauli filmā? Kas īsti ir Starppasaule?

Starppasaule ir kaut kas tāds, kas sastopams daudzās mitoloģijās, mēs nevaram teikt, ka to izgudrojām. Starppasaule pastāv starp dzīvo un mirušo pasauli. Senās Grieķijas mitoloģijā bija laivinieks kurš pārceļ garus uz otru upes krastu lai viņi nonāktu mirušo cilvēku pasaulē. Šī scenārija piedāvājumā mani ieinteresēja tas, ka dvēseles ir iesprostotas šajā Starppasaulē, kuras ir pametušas dzīvi, bet nevar arī doties uz otru pusi. Un tam, kādēļ šīs dvēseles ir iestrēgušas, ir kāds iemesls. Kopā ar scenārija autoriem attīstījām filmas ideju - ko īsti nozīmē nāve? Dzīvie ir vienojušies – jā, šis cilvēks tiešām ir miris, un, nu – dusi mierā. Bet, ja šiem aizgājējiem ir kāda saistība, kāds parāds, saistība ar pagātni, tad mēs tos paturam pie sevis, savās domās, un mūsu dzīve šeit sajaucas ar mūžībā aizgājušo dzīvi. Tas var būt pat romantiski vai mīļi, kā tad, kad es bieži vien domāju par savu mirušo vecmāmiņu, bet var būt arī otrādi. Ja kāds nav bijis īpaši labs cilvēks, tad mēs viņu atceramies par visu ļauno, kas izdarīts.

Visa Starppasaules koncepcija bija tāda, ka tajā iestrēguši galvenokārt sliktie cilvēki, kuri nevar atrast mūžīgo mieru, jo dzīvē darījuši ļaunu, tā radās Starppasaules pirāti.

Bet te rodas paradokss, jo ļoti bieži dzīvie nevar samierināties ar to, ka mirst arī  patiesi labi cilvēki, viņi tos domās neatlaiž. Un tā šie labie ļaudis nokļūst ne tik labo kompānijā.

Scenārija autori ir Andris Feldmanis un Līvija Ulmane, bet tā gala versija tika izstrādāta jau kopā ar aktieriem, kādas bija aktieru piedāvātās izmaiņas?

Tik daudzas! Pēc manas metodes gala scenārijs tiešām rodas tikai mēģinājumu laikā. Jo dažkārt aktieri kaut ko lasa un jautā - “kas tās par blēņām? Nesaprotu, kas te domāts”. Tāpat tas ir saistīts ar aktieru savstarpējo ķīmiju, vai to, kā viņi jūtas šajā konkrētajā brīdī, dotajā telpā, konkrētajā stāstā. Tas ļoti bieži atšķiras no rakstnieka telpas un laika. Es vienmēr došu priekšroku aktieriem. Noskaidrošu, kā viņi saprot scenāriju. Dažkārt ainu pārrakstīju 5-7 reizes. Un tad to vēlreiz pārrunājām ar aktieriem. Vai tagad jūs saprotat personāžu. Smieklīgi ir tas, ka paņēmiens, kā aktieri un rakstnieki ainas analizē, ir vienāds.

Aktieri man mēdz jautāt – “kur es eju, kāds ir mans mērķis šajā ainā?” Un man kā rakstniekam tas ir jāzina. Tas nevar būt tikai norādījums – “tev jājūtas laimīgam”.

Ko tas konkrēti tobrīd nozīmē - laimīgs. Viens no aktiera iesaistīšanās piemēriem bija aina, kurā Saltkurpis runā ilgstoši monologu par sevi kā aktieri. Kā neveiksmīgu aktieri. Kurš tagad mēģina būt aktieris šajā Starppasaulē. Tas aktierim ļoti patika, un pēc tam mums bija ilga diskusija. Tas vairs nav gluži stāsts par Ēriku un Mariju, tas ir kaut kas tāds, par ko mēs, teātra un kino cilvēki, labprāt domājam-  par mūžīgo slavu, vai to, kas teātrī patiešām ir svarīgs. Šādu iestarpinājumu mēs saucam par “pauzi pieaugušajiem”. Pauze beidzas kad Saltkurpis uzstājas ar slaveno “Hamleta” monologu, kura beigās viņš saka Ērikam: “Tas bija Viljama Šekspīra “Hamlets””. Un Ēriks atbild: “Labi, bet vispār man patīk smieklīgas filmas”.

Īpaši komplimenti pienākas pārliecinošajām fantāzijas ainām filmā. Kas darbojās filmas specefektu komandā? Kā tika izstrādātas ainas?

Tagad jāatzīstas, ka kino veidošanu apguvu pirms 20 gadiem. Un tas, kā mūsdienās tiek veidotas filmas, īpaši fantāzijas filmas, tā jau ir pavisam cita pasaule.

Ja man nebūtu tādas komandas, tad es nezinu, kā mums tas būtu izdevies.

Viens no abiem filmas kinooperatoriem, igaunis Ivars Taims, bija studējis visādus vizuālos efektus un bija ļoti zinošs šajā jomā. Tad mēs arī sapratām, ka mums ir ukraiņu draugi, gatavi iesaistīties. Jautājām – vai jums ir arī kādi specefektu burvji? Viņi atbildēja, ka Kijivā ir profesionāļi, kas strādā Holivudas projektiem. Un kuri bija priecīgi kaut ko darīt arī šīs filmas labā. Tā nu šī bija kinorežisora (manis) kurš atklāti atzina, ka vairs nav uzdevumu augstumos, tikšanās ar jauniešiem, kas pārzina jaunākās tehnoloģijas. Un tā ir sadarbības būtība.

Kas ir tās atziņas, ko jūs par fantāziias kino bērniem veidošanu paturēsiet prātā priekšdienām?

Pirmkārt, es teiktu, ka mūsdienās fantāzijas filmas ir vienādas pieaugušajiem un bērniem. Jo kā pieaugušais es saprotu, ka tā ir fantāzija. Bet bērnībā es ļoti ilgojos pēc kaut kā noslēpumaina. Un šajā ziņā es joprojām esmu zēns.

Runājot par kopražošanu,  es, protams, gribu izcelt mūziku, bet ne tikai. No Latvijas puses mums nāca filmēšanas aprīkojums, kameras, viss departaments. Varētu padomāt, ka ierodas puiši, uzstāda kameru, viss. Bet tas nav tā.

Esot filmēšanas laukumā, katra detaļa kļūst svarīga.

Uzreiz kļūst skaidrs, tiem cilvēkiem ir starptautiska pieredze, un tiem nav. Vienkāršākais piemērs - kā pie manis nāk kameras asistents: “kur jūs skatīsieties ainu? Vai iedot jums lielo vai mazo monitoru? Viņi vienmēr bija gatavi man piedāvāt monitoru, lai redzētu rezultātu nekavējoties. Tas, pirmkārt, ietaupa laiku, lai, ja nepieciešams, varētu uzņemt vēl vienu kadru, vēl vienu dubli. Un, otrkārt, tas, kā viņi vienmēr noregulēja aprīkojumu, man nekad nebija ne mazāko problēmu. Esmu jau iepriekš strādājis ar starptautiskām brigādēm, tāpēc spēju novērtēt pat tos cilvēkus, kuri šķietami veica tikai tehnisku darbu. Tā tomēr nav tikai tehnikas lieta. Ja es jūtu, ka mana kompetence ir pāri viņu kompetencei, tad sanāk, ka tērēju laiku, man ir jāiemāca viņiem strādāt. Man patīk, ka tā vietā es kaut ko iemācos no cilvēkiem, kas strādā filmēšanas laukumā.

Domājot par mūziku filmā - kā noritēja šis process? Vai tās bija Renāra Kaupera idejas vai kāda tēma jau bija jums prātā?

Mēs jau no paša sākuma sapratām, ka šai filmai nepieciešama klasiska filmu mūzika. Ļoti bieži tā ir mūzika, kuru jūs, skatoties filmu, nepamanāt. Un tai papildus vēlējāmies kaut ko tādu, kas paliek prātā. Tā parasti ir dziesma vai melodija, kas no tās atvasināta.

Manuprāt, Renārs Kaupers, ir slavenākais latvietis Igaunijā. Es viņu agrāk nebiju saticis. Ar Renāru bija ļoti viegli strādāt.

Lai gan man bija mīļi visi mani pirātu personāži, es biju uztraucies - Latvijas superzvaigznei mēs viņam piedāvājam tikai vienu no daudzajām spilgtajām pirātu ainām, kā viņš reaģēs? Nekādu problēmu! Tā lūk ir profesionalitātes pazīme. Tas, ka viņš varēja izveidot atpazīstamu tēlu. Lai gan es viņam iedevu tikai dažus pavedienus, kā- "Tu esi pirāts, kuram rūp mode." Un tas arī viss. Un Renārs kļuva par modes pirātu. Vēl man simpatizēja patika tas, ka viņš nemitīgi jautāja – kā to izrunā igauniski? Jo sākotnējā versijā mums bija diezgan daudz teksta rindu, ko viņš teica igauņu valodā. Un, pat ja bija dzirdams kāds akcents, manuprāt, tas bija pilnīgi vietā, jo Starpasaules pirāti nāca no dažādiem laikiem un dažādām vietām.

Mūsu pirmajā tikšanās reizē Renāram teicu, ka – jā, es gribētu dziesmu, kas skanēs filmas izskaņā, uzreiz pēc kulminācijas jeb skumjākās ainas. Kaut ko tādu, kas dod cerību. Un es biju iedomājies, ka kādu dziesmas piedāvājumu sagaidīsim, jau nonākuši līdz pēcapstrādei un filma teju būs gatava. Bet viņš bija tik ļoti aizrāvies, ka jau kādā ceturtajā vai piektajā filmēšanas dienā, tas bija no rīta, pirms sākās filmēšana, Renārs pienāca pie manis un teica - “Nu, es kaut ko uzrakstīju”, tad atskaņoja no telefona melodiju un sāka dziedāt līdzi. Varbūt tādēļ, ka bija tas agrais rīta mirklis, ar cilvēkiem, kas pulcējas apkārt, dzer kafiju, ēd kruasānus, un, man škiet, ka tieši gatavojāmies uzņemt skumjāko filmas ainu, es uzreiz teicu - tā ir īstā! Tieši tādu dziesmu es meklēju.

Šis bija viens no retajiem veiksmīgajiem gadījumiem, parasti man nepiedāvā kaut ko tādu, kas man uzreiz patīk.

Kad mēs jau montējām mūziku, es lūdzu, lai Renārs sūta ne tikai pašu dziesmu kopumā, bet arī atsevišķi dažādu tās instrumentu partijas, katra instrumenta skanējumu atsevišķi. Tad mēs apvienojām dziesmas elementus ar filmas mūziku, tāpēc, ja jūs klausāties uzmanīgi, tad, gluži kā operā, jūs filmā jau laikus varat atpazīt dziesmas motīvus, kas beigās izaug līdz lielajai dziesmai.