Franču “jaunā viļņa” kino novirziens ir nozīmīgs pagrieziena punkts kino vēsturē. Tas sākās kā domubiedru grupa, kas apbrīnoja Holivudas klasisko kino, rakstīja kritikas leģendārajā žurnālā “Cahiers du Cinéma” un iedzīvināja autora teoriju savās filmās. Viens no slavenākajiem “jaunā viļņa” režisoriem ir Žans Liks Godārs, kurš 3. decembrī atzīmēja savu 90 gadu jubileju.

Viņa debijas filma “Līdz pēdējam elpas vilcienam” (À bout de soufle) ar Žanu Polu Belmondo un Džīnu Sībergu galvenajās lomās savā nozīmīgumā tiek pielīdzināta Orsona Velsa “Pilsonim Keinam”. Žana Lika Godāra “jaunā viļņa” perioda filmas ir pilnas ar postmodernām popkultūras refleksijām un arī skarbu politisku kritiku. 1968. gads iezīmēja nozīmīgu pavērsienu Godāra karjerā – viņš pievērsās arvien radikālākai marksisma ideoloģijai un kopā ar Žanu Pjēru Gorinu dibināja “Dziga Vertov grupu”. 

Taču pēc 1972. gada Žans Liks Godārs vīlās marksisma un maoisma idejās, un turpināja veidot avangarda kino, vadot noslēgtu dzīvi Rollē, Šveicē. Par franču kino “jaunā viļņa” rašanos, kā arī Žana Lika Godāra karjeru un dzīvi stāsta Marta Elīna Martinsone.