Filmpratību jāmāca jau kopš bērnības! Saruna ar Gintu Grūbi un Zani Balčus

Šī gada nogalē top filmu studijā Mistrus media ilgi lolots projekts - lekciju, raidierakstu un meistarklašu sērija ar nosaukumu "Kino-Eizenšteins".

Projekta galvenais mērķis ir veicināt kino izglītību un filmpratību, kā arī iemūžināt Latvijas kino veidotājus un viņu pieredzes. "Kino-Eizenšteins" jau nākamgad būs pieejams klausītājiem un skatītājiem gan radio "NABA" viļņos, gan Spotify, gan arī īpaši projektam izveidotā mājaslapā. 

Tiks aplūkotas vairākas tēmas - cik dārgi ir uzņemt kino; lielie 21. gadsimta kino naratīvi; padomju kino mantojums; izdomāt kino no jauna un dokumentālā kino tendences. Savukārt meistarklasēs piedalīsies Viesturs Kairišs, Ieva Romānova, Dzintra Bijubena, Miks Zvirbulis un Ivars Seleckis.

Par to, kā radās šī projekta ideja, kāpēc ir svarīgi celt Latvijas kino prestižu un pēc iespējas agrāk apgūt filmpratību, stāsta producents un viens no idejas iniciatoriem - Gints Grūbe, un viena no sarunu vadītājām - kino zinātniece Zane Balčus. 

Marta Elīna Martinsone: No kurienes nāca iniciatīva šim projektam?

Gints Grūbe: Iniciatīva sākās pie mums, filmu studijā "Mistrus Media", kad sākām domāt par to, kas pēdējos gados notiek audiovizuālajā nozarē un kultūrā kopumā. Jo mēs dzīvojam laikā, kad jebkurš no mums var būt ar daudzām sociālām un profesionālām lomām: kino režisori var būt reizē arī kinokritiķi un žurnālisti, žurnālisti reizēm var būt arī kino režisori un producenti, režisori var būt arī producenti, un tad mēs tā puspajokam domājām, kas tad ir tas, ko filmu producenti vēl varētu darīt un kas ir tās jomas, kas būtu būtiskas attiecībā uz kultūras procesiem.

Mani horvātu paziņas, producenti, jokojot teica, ka tas, ko producenti noteikti vēl varētu darīt, būtu kāzu un bēru organizēšana, jo viņi tiek galā ar lielu skaitu cilvēku...

Tā ir lieta, ko mēs nolikām nedaudz malā, bet kopumā tā ir sena ideja par to, ka mums pietrūkst padziļinātākas, izvērstākas sarunas par to, kas tad īsti kino kultūras kontekstā notiek. Savulaik ar šiem jautājumiem vairāk vai mazāk nodarbojās kinofestivāls "Lielais Kristaps", bet pēdējos divus gadus šādu sarunu nav bijis. Mums arī šķita, ka šis laiks, kurā mēs visi pārcēlāmies dzīvot attālināti, "zūmā", tāda dzīva, īsta, tieša, nepastarpināta saruna nenotika. Pateicoties Kultūrkapitāla fonda iniciatīvai "Kultūrtelpa", sapratām, ka pie idejas par diskusijas un padziļinātu sarunu telpu par kino ir iespējams atgriezties. Kādēļ nosaukums ir "Kino-Eizenšteins"? Man, personīgi, interese par to ir kopš studiju gadiem filozofijā, kad viens no maniem izpētes laukiem bija Eizenšteins un viņa montāžas teorijas kino semiotikas kontekstā. Otrkārt,

man šķiet, ka Latvijā mēs nepietiekami šo lielo vārdu - Sergejs Eizenšteins - novērtējam un nepietiekami saistām ar sevi, uzskatot, ka tas ir kaut kāds attālināts personāžs. Bet faktiski pēc Eizenšteina vārda mēs varētu daudz lielākā mērā gan paši savākties, gan arī sevi pasaulei piedāvāt. 

Tāpēc aicinājām vairākus autorus mums piebiedroties un veidot padziļinātas sarunas par kino. Un nevis ierobežotā formātā, bet šoreiz patiešām mums likās - runājam tik gari, cik gribam, jo šobrīd dzīvojam tādā īsformāta laikmetā, kur viss sastāv no trim, divām, piecām, desmit minūtēm, un mums likās, ka mūsu "Kino-Eizenšteins" sarunām - gan par kino, gan par tēmām, ko tu minēji, gan arī sarunām ar kino profesionāļiem - jābūt tik garām, cik garas vien tās var būt un cik vien daudz mums ir, ko par to teikt. Tāpēc sarunu veidošanā pieaicinājām mums piebiedroties arī kino zinātnieci Zani Balčus un Sonoru Broku. Man liekas, ka tas ir tāds ceļa sākums. Ir, protams pasaulē līdzīgas iestrādes un tendences - Amerika ļoti rūpīgi veido savu kinoprofesionāļu audiovizuālo arhīvu, veido sarunas ar visu profesiju pārstāvjiem. Mēs ceram, ka šis ir tikai sākums, kas varētu nākotnē veidoties un sazaroties.

Kas, jūsuprāt, varētu būt jūsu mērķauditorija, atskaitot, piemēram, kino profesionāļus?

Zane Balčus: Vadot gan vairākas meistarklases, gan pāris diskusiju, man šķiet, ka mērķauditorija patiesībā ir ļoti plaša - man šķiet svarīgi, ka šī auditorija ir jaunieši un, iespējams, cilvēki, kuri potenciāli varētu pievienoties kino un kuri arī varētu ieinteresēt pievienoties kino jomai. Šajās meistarklasēs šķita būtiski uzdot jautājumus profesionāļiem par to, kā viņi definē, kas ir viņu profesija un kādām personības īpašībām jāpiemīt, piemēram, kinooperatoram, dokumentālistam vai varbūt grima māksliniecei. Tas ir tilts, kas tiek veidots ar jaunāko auditoriju. Šis ir posms, kas šobrīd iztrūkst - kur jauni cilvēki latviešu valodā var klausīties par kino un ieinteresēties par to vairāk.

Gints Grūbe: Jā, man šķiet, ka viena no tēzēm, kas izskanēja sarunās ar producentiem, bija fakts, ka Latvijā kino prestižs ir ļoti zems, salīdzinot ar teātri. Latvijas simtgades programma, iespējams, prestižu paaugstināja, taču tā nostiprināšana nav turpinājusies. Tāpēc tas varētu būt viens no mērķiem - ar šādām sarunām šo prestižu veicināt, skaidrojot un domājot par kinolietām. Protams, tās ir iecerētas kā ļoti profesionālas sarunas.

Man pašam viens no atskaites mehānismiem ir Latvijas Radio 3 "Klasika" raidījums "Orfeja auss", kurā par skaņdarbiem sarunājās profesionāļi, un man kā cilvēkam, kurš nav studējis mūziku, ir ļoti interesanti, bet es nesaprotu pilnīgi neko, par ko viņi runā.

Tas būtu tas mērķis - ja mums izdotos sarunas starp kino profesionāļiem panākt tādā intensitātes līmenī, ka klausītājs, iespējams, nesaprastu neko, bet viņam būtu interesanti un viņš gaidītu nākamo raidījumu... Un, lai tas notiktu, jāveidojas kaut kādai tradīcijai. Viena no meistarklasēm, ko ierakstījām, bija ar Ivaru Selecki, kurš strādā pie mums studijā pie vairākām filmām, un viena no priekšrocībām, ko mēs ikdienā baudām, ir sarunas ar režisoru par dažādām tēmām - gan par Eiropas kino akadēmijas jaunākajām filmām, gan par to, kā bija Rīgas kinostudijā, gan par to, ko Ivars Seleckis, piemēram, domā par jaunākajām latviešu dokumentālajām filmām, spēlfilmām, seriāliem. Un tās ir tādas vērtības! Kā viņš pats atceras,

savulaik Rīgas kinostudijā visi atradās tajos pašos gaiteņos, visi viens otru ienīda, viens ar otru konkurēja, mīlēja, cienīja, bet sarunājās.

Un šīs sarunas profesionāļu starpā ir tikpat būtiska kino veidošanas daļa kā profesionāla kino kritika, un tā kaut kādā ziņā mums pietrūkst. Tā, manuprāt, ir vēl brīva niša, un es ceru, ka mums izdosies kaut nedaudz piemest savu puzles gabaliņu. Ir jau, protams, mūsu kino ainavā gan podkāsti jaunajiem kino kritiķiem, gan šis raidījums, ir "Kino raksti", bet tāda audio vizuālā satura, manuprāt, pietrūkst.

Teksta atšifrējums pilnā apjomā drīzumā būs pieejams portālā lsm.lv!