Filmas "Dievzeme" režisors Hlinurs Palmasons: Nozīmīgs ir atbilžu meklēšanas process

Saruna ar islandiešu režisoru Hlinuru Palmasonu, kura filma “Dievzeme”, viens no Eiropas kino spilgtākajiem notikumiem aizvadītajā gadā, no 11. janvāra būs skatāma kinoteātros.

Islandiešu režisoru Palmasonu Latvijas skatītāji jau pazīst pēc filmām “Ziemas brāļi” un “Balta, balta diena”, kas precīzi iezīmēja viņa interešu teritoriju mākslā.

Palmasona filmas ir nesteidzīgs bezkompromisu ceļojums elpu aizraujošā ziemeļu vizualitātē, kur cilvēku dzīves ietekmē mitoloģiskā dimensija un nepielūdzamie dabas likumi.

Palmasona filmu ieceres dzimst jau ilgi pirms sākas filmēšana ar aktieriem. 2019. gada filmas “Balta, balta diena” pamatā bija citāts no islandiešu mitoloģisko un varoņdziesmu krājuma "Vecākā Eda": „Dienās, kad viss ir balts un zeme nav nošķirama no debesīm, mirušie var sarunāties ar mums, vēl dzīvajiem”.

Savukārt “Dievzemes” leģendu veido iespējams, patiess, bet iespējams, tikpat fikcionāls kā filma, -

stāsts par īpašu, retu atradumu – koka kastē uzietām  stikla foto platēm ar uzņēmumiem, tapušiem pārsimts gadus atpakaļ, Islandes nepieejamajos dienvidaustrumos.

Fotoattēlos redzami lauku ļaudis, nopietnām sejām, stīvās pozās, sasēduši pie jaunbūves, kam nupat uzslietas spāres. Kādā citā attēlā - lauka vidū iznests atzveltnes krēsls, tajā sēž svētais tēvs. Aiz krēsla vīri kuplām bārdām un izturīgām cepurēm ar platām malām. Jauna, gaišmataina meitene klēpī paņēmusi divus krāšņus gaiļus. Rūpīgi ieskatoties, bildēs redzama līdzība ar filmas ainām.

“Dievzemes” ierosmes pamatā ir paša režisora dzīves pieredze, kuru veidojusi gan Dānija, gan Islande, kas vēl salīdzinoši nesen bija Dānijas pakļautībā. Tieši šo aspektu Palmasons izvēlējies attīstīt filmā, norādot, ka kolonizācijas periods pavisam maz ticis atveidots islandiešu kino. Režisors raksta, ka:

““Dievzeme” pēta ģimenes saites, mītu, vai drīzāk sava veida maģiskā reālisma pieņemšanu, tā ir filma par ambīciju virzītu ceļojumu, mīlestību, ticību un bailēm no Dieva, nepieciešamību un vēlmi atrast savu vietu šajā visā, būt redzamam, būt daļai no tā.

Visbeidzot, par to, kas mūs šķir un kas satur kopā. Pārsteidzošā kārtā,  galu galā nāve varētu būt vienīgā lieta, kas mūs apvieno. Tas ir filmas kodols, pukstošā sirds.”

“Dievzemes” galvenais varonis ir jauns dāņu mācītājs Lūkass, kurš, bruņojies ar cēlu uzdevumu - uzsliet dievnamu -  dodas uz svešādu, nepielūdzamu pasauli - 19. gadsimta Islandi, toreiz vēl Dānijas karaļvalsts sastāvdaļu. “Tur ir viegli sevi pazudināt,” skan bīskapa brīdinošie ceļavārdi jaunajam mācītājam. Vietējais pavadonis Ragnārs, kura lomā islandiešu aktieris Ingvars Sigurdsons, Lūkasu uzņem atturīgi, un jaunekļa apņemšanās iepazīt vietējo dabu un ļaudis, šķērsojot ledāju un vulkānu zemi  kājām, izrādās pārgalvīga avantūra.

Filmas atmosfēru palīdz radīt ne tikai vairāku gadu garumā tapušie un dažādu sezonu dabas skatu filmējumi uz kinolentes, bet arī divas mūzikas līnijas -

Aleksa Žanga Hungtai radītās, putnu dziesmu un aso vēju atbalsojošās melodijas, kā arī Sigurdsona izcili atveidotā spītnieka Ragnāra smagnējie zvejniekmeldiņi, kur vārdu vietā virknējas mirušo ceļabiedru uzskaitījums.  

Filmas, kas tika pirmizrādīta Kannu kinofestivāla konkursā, kā arī rudenī saņēma Rīgas Starptautiskā kinofestivāla galveno balvu, titullomā redzams dāņu aktieris Eliots Krosets Hovs, par savu darbu nominēts Eiropas Filmu Akadēmijas balvai. Viņš viesojās arī Rīgā, festivāla seansā. Režisors Hlīnurs Palmasons nevarēja ierasties, jo strādāja jau pie sava nākamā projekta, tomēr bija iespēja ar viņu sarunāties attālināti.

Lūkasa veidotās fotogrāfijas ir arī filmas, sižeta fiksācija, tableau vivant, mēs esam ne tikai aculiecinieki tam, kā viņš fotografē, bet arī redzam attēlu kā caur foto objektīvu.  Ko jums nozīmē šie kadri filmā?

Pie kaut kā pietiekami ilgi strādājot vai pietiekami tajā iedziļinoties, naratīvs virza stāstu vai kaut kādā veidā sakūst ar filmas formu. Es vienmēr cenšos veidot savstarpēji saderīgu formu un naratīvu.

Domāju, ka tas ir mans lielākais izaicinājums, veidojot savus darbus, jo es nevēlos, lai tā būtu būtu tikai kārtējā filma. Vēlos, lai tā izskatās tieši kā šī filma. Tādēļ, kad rakstu, es vienlaikus arī nedaudz filmēju.

Un mēģinu izdomāt, par ko patiesībā ir šis stāsts. Tādēļ es jau tik agri sāku filmēšanu, šīs garās sekvences, tā ir gandrīz kā sezonālā filmēšana. Visu to divu gadu garumā, kamēr strādāju pie scenārija, es paralēli filmēju. Piemēram, trūdošo zirgu, kā arī mirušo priesteri ainavā, ko redzat filmas beigās. Un šajā procesā es mēģinu arī saprast filmas stāstu, kas īsti notiek. Tāpēc man ir ļoti svarīgi, lai filmas izskats, tās sajūta būtu kaut kā caurstrāvota, piesūcināta ar stāstu.

Vai iedvesmu est smēlies režisoru Karla Teodora Dreijera vai Teo Angelopolusa darbos?

Es domāju, ka ikviens, skatoties filmas, bieži vien cenšas saskatīt tajās sasauci ar kino vēsturi, citiem režisoriem vai pat māksliniekiem, gleznotājiem,  mūziķiem.

Mani noteikti daudz kas ir iedvesmojis dzīves laikā, tomēr šīs filmas veidošanas ietvaros tas nav noticis apzināti, drīzāk varbūt zemapziņā, pašam to nezinot. Dreijers ir man ļoti tuvs, pazīstams, viņš ir dānis, un es ilgu laiku dzīvoju Dānijā, studēju, tāpat “Dievzeme” ir Dānijas un Islandes kopražojumā tapusi filma, tāpēc Dreijers bieži tiek minēts, par to runājot, īpaši filmas tempa dēļ. Tomēr lēnais temps nav mans mērķis.

Es vienmēr veidoju kino, cenšoties padarīt to pēc iespējas raitāku, tiešām nevēlos, lai manas filmas būtu lēnas. Cilvēki dažreiz saka - lēnais kino, bet tas nav tas, pēc kā tiecos.

Cenšos  veidot filmu  raitu un plūstošu, ļoti plūstošu, cik vien tas iespējams. Vai arī tik plūstošu, kā pati filma pieprasa. Ja abi šie režisori ir iedvesmojuši šo manu filmu, tas noticis vairāk neapzināti.

Dievzemei ir ļoti intensīvs skaņas, audiālais un arī vizuālais laikapstākļu tēls, mēs praktiski varam justies kā klātesot filmā. Vai jūs redzat laika apstākļus -  drēgnumu, lietu - kā līdzekli noteikta psiholoģiska efekta radīšanai?

Es tiešām uzskatu, ka pasaule mūs ietekmē, veido un laikapstākļi ir būtiska tā daļa, īpaši, ja dzīvojat laukos, dabā, tie kļūst par nozīmīgu daļu jūsu temperamenta, no tā, kā jūs jūtaties ikdienā. Manuprāt, tas veido mūs kā cilvēkus. Bet šajā darbā es to izmantoju, lai cilvēkus iegremdētu filmā, iegremdētu pieredzē. Es bieži domāju, ka tad, kad jūs skatāties filmas kinoteātrī, tas ir stāsts, jūs piedzīvojat stāstu, iedziļināties tajā, bet tāpat jūs ieejat tumšā telpā, milzīgā tumšā telpā ar skaļruņiem visapkārt un lielu attēlu, tāpēc tā ir arī fiziska, ķermeniska pieredze. Es jūtu, ka mani patiesi interesē, kāda ir šī fiziskā pieredze, kā es varu iegremdēt skatītājus savā filmā. Ķermeniski un arī garīgi.

Fiziskajam aspektam es piešķiru milzīgu nozīmi, jo tiešām jūtu, ka tad, kad kino patiesi iedarbojas, tas ir gandrīz kā mūzika vai kā skaņdarbs, tas ir gan garīgs, gan fizisks pārdzīvojums, pieredze.

Kad 2013. gadā sāku rakstīt  scenāriju, es tāpat sāku arī, kā jau teicu iepriekš, trūdošā zirga filmēšanu. Tas bija mana tēva zirgs, ko redzam filmā. Es pētīju formu, kas, manuprāt, ir ļoti skaista. Zirgs, iespējams, ir viena no skaistākajām lietām, ko varu iedomāties šajā pasaulē, tā forma ir diezgan apbrīnojama. Es gribēju redzēt, kas notiks ar šo formu, kā tā mainīsies. Sākot  to filmēt, jau ātri kļuva skaidrs, ka sabrukšanas, trūdēšanas process ir diezgan brutāls, tur ir tārpi,  un putni, kas ēd tārpus un saķēza visapkārt, tās smakas... Bet ejot un filmējot to katru dienu, labi, ne katru dienu, ik nedēļu, to kaut kā sāku redzēt savādāk, jo parādās arī flora, ziedi viss, kas aug cauri zirga ķermenim. Zirgs, kas baro zemi. Arī tajā ir tik daudz skaistuma. Tas nebija kaut kas tāds, ko es biju iztēlojies pirms sāku darbu pie scenārija, tas bija kaut kas, ko es piedzīvoju, jau rakstot to. Un tas automātiski atstāja lielu ietekmi uz filmu. Var pat teikt, ka filmas beigas gandrīz uzrakstījās pašas. Tā bija liela daļa no procesa, kuru izgāju, veidojot filmu. Tāpat, novērojot, kā pieaug mani bērni, mana meita, kas filmā spēlē Edas lomu, kad viņi kļūst par pieaugušām, patstāvīgas domājošām būtnēm, ļoti ātri rodas apziņa, ka mēs esam kā savu bērnu ēnas. Arī par to es domāju, kā ir būt savu bērnu ēnai, nevis par nāves skaistumu.

Mirušais zirgs, cilvēka ķermenis, kuri sadalās ainavā - vai tā ir metafora tam, ka lietu dabiskā kārtība ir spēcīgāka par mākslīgām konstrukcijām - piemēram, kolonizāciju, reliģiju?

Ļoti ceru, ka filma ir pietiekami atvērta tam, lai skatītājiem taptu pašiem sava tās interpretācija. Man vienmēr ir paticis šāda veida kino, kas ir atvērts, kurā jūs varat ienirt un iegūt savu pieredzi.

Es domāju, ka viena no manām nepieciešamībām, veidojot kino, ir dzinulis, ikdienas dzinulis, lai rastos satraukums, aizrautība par procesu.

Un viens no šādiem aizrautības momentiem noteikti bija lietu pretnostatījums, piemēram, Dānija pretstatā Islandei, dāņu valoda pret islandiešu valodu, reliģijas nostādīšana iepretī dabai, vai augsti skolots cilvēku pret tādu, kurš dzīvo tuvu dabai, un tā tālāk. Gandrīz visus šos pretstatus es īstenoju filmā. Un tieši tie scenārijā radīja dramatismu, konfliktu, jo es īsti nezināju, kur filma virzās. Neko nebiju plānojis. Tikai dziļi sevī zināju, ka priesteris mirs. Nezinu, kāpēc, tas bija kaut kas tāds, ko es jutu, zināju, jo man šķita, ka esmu jau redzējis viņu gulošu dabā tālu, tālu prom no savas dzimtenes. Tas man bija pilnīgi skaidrs. Es domāju, ka mana pēdējo desmit gadu pieredze atspoguļo atziņu -  jo vairāk tu mācies, jo mazāk tu zini. Tā arī ir, jo ilgāk es dzīvoju, jo vairāk es redzu, jo mazāk es par to zinu. Es domāju, ka mēs kā cilvēki tādi esam. Niecīgi un varbūt arī ļoti acumirklīgi. Un tas ir labi, es domāju, ka tas ir labi. Tā arī ir laba lieta.

Kādā latviešu recenzijā Lūkasa ceļš tiek salīdzināts ar svētceļojumu. Cik svarīgs ir šis ceļojums viņa attiecībām ar ticību? Svaigi uzceltajā baznīcā Lūkasa uzmanību novērš nejauši trokšņi, un viņš pat nespēj novadīt sprediķi. Kas ar viņu tobrīd notiek? Vai viņš nav īstenojis, izpildījis savu misiju?

Es bieži esmu domājis, ko viņš jūt, mēģināju saprast, kas ir šis cilvēks, vai viņam ir simtprocentīga ticība Dievam. Ja viņš būtu dzimis šodien, vai viņš būtu kā baņķieris vai jurists, vai mākslinieks, vai gleznotājs vai fotogrāfs? Piemēram, tajā laikā, ko mēs redzam atveidotu filmā, baznīcai bija daudz naudas, bet tagad tā ir uzņēmumos, tātad tas būtu pavisam cits atskaites punkts. Es par to domāju un nenonācu pie skaidras atbildes, man bija daudz jautājumu, un filmā es tos mēģinu uzdot, bet nezinu, vai atbildu uz tiem, tāpat nezinu, vai kādreiz to darīšu. Man neizdodas atbildēt uz jautājumiem, jo es nezinu īstās atbildes. Es tās nedodu - tas ir veids, kā es strādāju.

Man drīzāk nozīmīgs šķiet pats atbilžu meklēšanas process.

Tas ir pamatots jautājums, tikai nezinu, ko uz to atbildēt. Bet es zinu, ka Lūkass atrodas konfliktā ar savu ticību, es jūtu, ka viņš šaubās par to. Es bieži domāju, ka tad, kad mēs kaut ko darām dzīvē, un esam tajā ļoti, ļoti veiksmīgi, teiksim, uzceļam baznīcu, tad vienmēr iespējams atrast arī savus vājos punktus, vājības, mēs vienmēr varam teikt ka, ka varbūt es īsti nesāku to būvēt, tas bija kāds cits, vai tiešām es kaut ko paveicu, vai tas bija gana labi? Mums patiešām padodas sevis apšaubīšana, un es domāju, ka tieši tas mūs padara par cilvēkiem. Tāpēc man patīk Lūkass, es zinu, ka daudziem viņš nepatīk, bet man viņš ļoti patīk, tādēļ, ka ir tik cilvēcīgs. Viņš ir vājš, apmaldījies cilvēks. Skatoties filmu, mēs bieži vēlamies būt kā Ida, vai kāds cits, kā stiprs cilvēks. Bet es droši vien vairāk saredzu sevi priesterī, nekā tādos personāžos, kuriem es vēlētos līdzināties. Mēs bieži vēlamies redzēt sevi mazliet labākā gaismā, nekā esam patiesībā.

R