Tikko pirmizrādi piedzīvojusi Alises Zariņas pilnmetrāžas debijas filma "Blakus".

Vaicāta, kā nonākusi līdz domai par savu pirmo garo filmu, režisore atklāj: "Bija daži elementi, kurus vēlējāmies izpētīt. Man tas bija gan ceļa elements, gan indie jeb daudzrunāšanas elements. Turklāt ļoti gribējās arī akcentēt sievietes tēlu kā centrālo.

Pašā sākumā gan bija doma taisīt smieklīgu stāstu par šķiršanos, bet to es atmetu jau pie trešā teikuma, jo sapratu, ka nav smieklīgi..."

 

"Blakus" ir mikrobudžeta filma. Cik ļoti šāds ierobežots budžets ietekmējis filmas veidošanu? "Pirmkārt, filmēšanas rādiusam bija jābūt tuvu Rīgai," stāsta Alise un neslēpj:

"Man bija sapnis braukt daudz tālāk, daudz vairāk skatīties pa logu. Mazais budžets raisīja citādu domāšanu, jo tā sajūta jau visu laiku bija pakausī, ka viss jādara maksimāli taupīgi – ne jau tikai sliktā nozīmē.

Lielā mērā rezultāts veidojās tieši no šī apstākļa. Var jau būt, ka arī dabiskums, kas redzams filmā, ir no tā, ka katru ainu nevarējām filmēt vairāk par trim reizēm, bija jāiet tālāk. Tas ļoti būtiski ietekmējis filmas iezīmes – gan pozitīvās, gan negatīvās. Dabiskums, arī entuziasms izpaužas citā formā, ja zini, ka šis ir ļoti maziņš projektiņš: cik ieguldīsi, tik “iznāks ārā”. Bija arī zināma radošā brīvība, jo man neviens nevienā brīdī neteica, ka mums kaut kā vai kaut ko nevajadzētu darīt. Bet visādi citādi – īstās izvēles tika izdarītas diezgan brīvi."

Filmas darbība notiek mūsdienās mūsdienu Latvijā. Tās varoņi ir jauni cilvēki, un recenzijās jaunā kinolente tiek dēvēta gan par t.s. ceļa filmu, gan romantisku komēdiju, un šī it kā vienkāršā kombinācija latviešu kino sastopama visai reti. Kādu žanru īsti pārstāv "Blakus", un kāda žanra mums pietrūkst latviešu kino? "Viens ir indie, jo būtu jocīgi Latvijas vidē lietot vārdu "neatkarīgais kino". Ar indie saprotam tās mazās amerikāņu filmiņas, kas tiek sūtītas uz neatkarīgajiem festivāliem un ir alternatīva lielajam kino, bet Latvijā gluži tā nav.

Otrs žanrs – dramēdija. Šis vārds mūs visus vēl varētu nedaudz mulsināt, bet tas ir drāmas un komēdijas apvienojums.

Tie būtu divi žanri, ko es minētu. Viegli nepareizais, tomēr saprotamais un cilvēciski vienkāršais kino ir salīdzinoši neaiztikta lieta Latvijas vidē. Es, protams, uzreiz atvainojos filmai, kuru noteikti aizmirsu šajā brīdī..."



Filmā līdzās abiem galvenajiem varoņiem ir vēl vesela virkne kolorītu personāžu. Vai scenārija tapšanas gaitā filmas radošajai komandai bija kādi prototipi šiem tēliem? "Dažiem bija, daži radās kā prototipi paši sev," smaida Alise.

"Gata varonim teicu, lai viņš domā par Dāvi Kaņepi – piedod, Dāvi!

Man ir sajūta, ka mums centrālie varoņi nav kariķēti, savukārt visi pārējie papildu tēli ir – viņi iemieso kaut kādus tēlus, simbolus."
 

Alise Zariņa ne tikai veido kino, bet arī raksta par to. Vai, veidojot filmu, viņa par to domājusi arī no kritiķes pozīcijām? Proti, vai režisora-kritiķa pieeja filmēšanai atšķiras no režisora-nekritiķa?

"Manī nav pārliecības, ka esmu briesmīgi ģeniāla un visam, ko daru, man ir milzīga vīzija...

Diezgan racionāli domāju par to, ko darīt. Varbūt kritiķis manī nedaudz traucē ar to skeptisko, cinisko attieksmi, bet no otras puses –

vienīgais cilvēks, kurš varētu par šo filmu uzrakstīt patiesi iznīcinošu kritiku, pats ir šo filmu uztaisījis," sirsnīgi smejas Alise.

Jau kopš filmas pirmizrādes tā saņēmusi atzinīgas atsauksmes. "Tas nāk kā pārsteigums. Man bija bail, ka mēs paliksim pa vidu: šķita – mēs neejam tādā izteikti jampadracīgas komēdijas stilā un neveidojam arī nopietnu, daudzslāņainu, dziļu kino.

Galvenais uzstādījums bija vieglums, bet man bija bail, ka tas aizķersies pa vidu – vieniem filma būs par drūmīgu, citiem – par vieglu, virspusēju.

Tās tiešām bija manas lielākās bailes, bet jau par pirmajām atsauksmēm biju patīkami pārsteigta un iepriecināta."
 

Kādi ir Alises Zariņa lielākie izaicinājumi kino? "Sākt! Tieši tā! Jo tas prasa ārkārtīgi lielu uzņēmību – spert pirmos soļus. Kino ir komandas darbs, un

uz laukuma reizēm attapos – ak, Dievs, šī ir mana maziņā ideja, un tagad šie simt cilvēki tagad darīs visu, lai īstenotu lietu, kas man ienāca prātā, mazgājoties dušā... Tas ir pilnīgi traki!

Bet, kad sāc to projektu izstrādāt un veidot, tas kļūst dzīvs, iesaistās cilvēki. Bet sākumā ir ārkārtīgi grūti."