Maija sākums šogad paies dokumentārā kino zīmē. Jau pavisam drīz, ikgadējā 4. Maija Latvijas filmu maratona ietvaros, svinēsim režisores Kristīnes Želves dokumentārās spēlfilmas “Mildas istaba” pirmizrādi. Filma tapusi pēc Latvijas pirmās filozofijas doktores Mildas Palēvičas (1889–1972) dienasgrāmatām. Bet uzreiz pēc tam, 6. maijā, sāksies jau 13. Rīgas Pasaules filmu festivāls, piedāvājot pilnmetrāžas un īsfilmu dokumentāro filmu programmu, kā arī specializētu kino industrijai veltītu pasākumu sēriju. Festivāla Filmu programmā iekļauti darbi, kas veidoti driftēšanas, klejojumu pieejā, kad filmas veidotājs neorientējas pēc skaidra galamērķa, bet gan pēc vides emocionālajiem un sensorajiem aspektiem. Būs skatāma arī Anjēzes Vardas filmu retrospekcija, par kuru festivāls raksta:

Viņas darbiem raksturīga prasme tvert poētiskās nianses ikdienas dzīvē un šķietami ikdienišķajā rast patiesi cilvēcisko. Viņas filmām piemīt arī fragmentāra un brīva forma,māksliniecisku izcilību un intimitāti ar attēlotajiem gūstot uzņemtā materiāla pārpalikumos, (un) lielu daļu atklājumu – attēlu, dialogu, kas veido stāsta motīvu – rodot filmas montāžas laikā.

Tas sasaucas ar festivāla programmas tēmas pamatā esošo franču teorētiķa, kino režisora Gija Debora (Guy Debord) jēdzienu dérive, kas paredz paļaušanos procesa gaitai un tā iespējamiem rezultātiem.

Bet sāksim mēs šīsdienas sarunu ar atskatu uz aprīļa vidū notikušajām Nacionālā Kino centra jaunu filmu ražošanas konkursa projektu prezentācijām, kad 3 dienu laikā varēja gūt ieskatu 41 filmu projektā no 32 filmu studijām.

Uz sarunu par laikmetīgo dokumentāro kino esmu aicinājusi režisori Kristīni Želvi, režisoru un Nacionālā kino centra dokumentāro filmu ekspertu Andi Mizišu, Rīgas Pasaules filmu festivāla producenti Janetu Henzeli, un Baltijas jūras dokumentālā filmu foruma vadītāju un un Latvijas kultūras akadēmijas pētnieci Zani Balčus.