Šoreiz – par vienu no 2018. gada pārsteidzošākajām un apbalvotākajām filmām, filmu-brīnumu – itāļu režisores Alises Rorvaheres “Laimīgais Lācars” un latviešu kino klasiku – filmu “Dzīvīte”, kuru 1989.gadā uzņēma pagājušā gadā mūžībā aizgājušais režisors Aivars Freimanis un kurai šogad – 30 gadu jubileja!

 

Itāļu režisores Alises Rorvaheres filmas “Laimīgais Lācars” pēdējos seansus vēl var paspēt noķert kinoteātrī Splendid Palace. Šo filmu noteikti nevajadzētu palaist garām, un ne tikai tāpēc, ka tā ir viena no visvairāk apbalvotajām un nozīmīgākajām pagājušā gada Eiropas filmām.

“Laimīgais Lācars” ir vienkārši brīnums!

Pārsteidzošs un neticams ir gan filmas stāsts, gan vizualitāte un kino valoda. Seansa laikā nepamet kino brīnuma sajūta.

Filmas stāsts ir kā no avīžu sensāciju slejas. Filmā saplūst dokumentālais, kas tverts ar grodu, sulīgu īstenības garšu, un pārlaicīgais, sakrālais, brīnumainas, kuram skatītāji notic, bet kas nebeidz pārsteigt.

Filmas galvenais varonis ar biblisko un simbolisko vārdu – Lācars – ir īpašs varonis. Bezgala labsirdīgs un reizē naivs un lētticīgs, vienmēr gatavs nesavtīgi palīzēt, un tāpēc bieži vien tiek izmantots. Tādus tautas valodā mēdz dēvēt par “Dieva dotiem cilvēciņiem”.

Filmas savdabīgo attēlo nosaka arī tas, ka tā mūsdienām neraksturīgi filmēta uz 16 mm kinolentas.

Filmas režisore un scenārija autore, trīsdesmi sešus gadus vecā Alise Rorvahere studējusi literatūru un scenāriju rakstīšanas mākslu Turīnas universitāte. Viņas vecāki – mamma itāliete un tēvs vācietis – bija bitenieki. Māsa Alba Rorvahere ir aktrise, kura arī filmējusies “Laimīgajā Lācarā”. Viņas bērnības pieredze un motīvi atraduši vietu Alises Rorvaheres iepriekšējā filmā “Brīnumi”, kura 2014. gadā saņēma Grand Prix Kannu kinofestivālā. “Laimīgais Lācars” ir viņas trešā pilnmetrāžas spēlfilma.

Alise Rorvahere par filmu “Laimīgais Lācars”: “Filma “Laimīgais Lācars” radās vienkārši, gandrīz kā augs.

Es pat vienu laiku to saucu par “pelējuma sēni”, cik ātri viss notika…

Lai gan, lai augs tiktu virs zemes, pagāja zināms laiks. Filma tiešām ir kā augs – trausla un dzīvelīga vienlaikus. Kā bērns, kurš jau ir ieņemts un nevar nepiedzimt.

Es meklēju materiālu, kurā savienotos gan pagātne, gan mūsdienas. Un lai pagātne būtu interesanta arī ārpus sava laika, jo mēs dzīvojam kontinuitātē, cikliskajā laikā. Tā vismaz bija Itālijā līdz kādiem 80 tajiem gadiem.

Un tad pēkšņi tā tika iesviesta citā laika skaitīšanas sistēmā. Tas vairs nebija cikliskais, bet lineārais laiks. Tajā brīdī viss mainījās. Es domāju – vismaz ārēji, cilvēka būtība jau ļoti nemainījās.

Vēlējos par šīm pārmaiņām un arī pagātni runāt bez nostaļģijas. Jo pagātne – tā nav kāda neaizsniedzama vieta, kurā mēs vēlētos atgriezties, bet pagātne, kura joprojām ietekmē mūsu tagadni un kuru mēs joprojām varam vērst par savu nākotni.

Filmas stāsts nevarētu tikt izstāstīts bez Lācara stāsta. Lācars – tas ir daļa no mums katra, mūsu cilvēcīgā, līdzjūtīgā, humānā daļa.

Tā ir katrā no mums, mēs tikai ne vienmēr esam spējīgi to izrādīt. Nespējam būt vienkārši un nevainīgi, un negribam, lai mūs uzskatītu par muļķīšiem."

Filmā “Laimīgais Lācars” filmējušie gan profesionāli aktieri, gan tā sauktie “tipāži”, īsti itāļu zemnieki,  kopumā 54 personas, kuras režisorei labpatīkas saukt par “aktieriem -debitantiem”, jo viņai nepatīk apzīmējums “neprofesionāls” – tie  filmai piedod absolūti autentisku un dokumentālu sajūtu. Vairāki kritiķi pat minējuši, ka “Laimīgais Lācars” atsauc atmiņā cita dižā itāļa – Pjēra Paolo Pazolīni kinematogrāfu.