Atskatāmies uz 4. maija Latvijas filmu maratonu, kas norisinājās tiešsaistē: tā ietvaros pirmizrādi piedzīvoja Aijas Bley dokumentālā filma "Mēs gribējām izmainīt pasauli" un Ingas Pērkones grāmatas "Ekrāna skatuve" atvēršana.

Šogad jau par tradīciju kļuvušais 4. maija Latvijas filmu maratons ārkārtas situācijas dēļ tika pārcelts uz interneta vidi. Portālā filmas.lv bija pieejami deviņi kino seansi, kuros bija iespējams bez maksas noskatīties jaunākās un arī labākās pašmāju filmas. Nacionālais Kino centrs šādu maratonu rīko jau kopš 2005. gada, un šogad tiešsaistē to skatījušies 8600 cilvēku 63 pasaules valstīs. Maratona populārā filma bijusi Jāņa Ābeles “Jelgava 94”.

Taču neierastais maratona norises veids nenozīmē, ka tā ietvaros nebija iespējams piedzīvot gan filmas pirmizrādi, gan Latvijas kino veltītas grāmatas atvēršanu. Aijas Bley dokumentālā filma “Mēs gribējām izmainīt pasauli” savu ceļu pie skatītājiem ir uzsākusi neierastā veidā, taču, kā liecina atsauksmes sociālajos tīklos un arī pirmās recenzijas, tā savus skatītājus ir atradusi un turpina atrast. “Mēs gribējām izmainīt pasauli” stāsta par Latvijas underground mūzikas leģendu - grupu “Inokentijs Mārpls”, bet ne tikai. Filmas trīs galvenie varoņi ir grupas “Inokentijs Mārpls” dalībnieki Raimonds Lagimovs saukts arī par Dambi, Ivo Stankevičs jeb Skrips un mūzikas apskatnieks Uldis Rudaks.

Sarunā ar Ilzi Auzāni žurnālā “Kultūras Diena” Aija Bley stāsta: “Man gribējās izveidot stāstu par savu piecdesmitgadnieku paaudzi, un es meklēju varoņus, kas varētu asociēties ar šo tēmu. Uzrunāju Dambi, Skripu un Rudaku, kuri piekrita manam uzaicinājumam. Ar laiku šis projekts transformējās, jo pievienotā vērtība ir tajā, ka viņi ir mūziķi. Inokentijs Mārpls ir mūžīgās jaunības simbols, jo mākslinieku daiļrade joprojām ir aktuāla.”

Sazinoties ar vienu no filmas varoņiem - Uldi Rudaku, uz jautājumu, kādi ir viņa iespaidi pēc filmas noskatīšanās, Uldis e-pastā atraksta: “Ja spētu distancēties no tā, ka pats esmu tajā filmā, tad teiktu, ka laba sanākusi. Laikmeta liecība par dīvaiņiem, kas dzīvojuši 20.gadsimta beigās un 21.gs. sākumā.

Neatļaušos būt arī tik iedomīgs, lai uzskatītu, ka ar savu klātbūtni man šo filmu ir izdevies sabojāt vēl kāda acīs, izņemot savās, jo pats sev jau no malas katrs kaut nedaudz vairāk pēc pamuļķīša izskatās, nekā citiem. Tā tam ir jābūt. Pats galvenais, ka mēs tajā filmā esam gana īsti.

Dažas epizodes inscenētas, bet šie inscenējumi ir tādi, kuriem identiski ir notikuši vai vismaz varētu notikt arī reālajā dzīvē, ņemot vērā mūsu raksturus, jau paveiktos "varoņdarbus", laikmetu, vidi ap mums un bailēm, ja tādas vispār ir, bet nav. Es to saucu par veselīgu pofigismu, bet Dambis diez vai šādam terminam piekristu.

Izlikšanās par kaut ko tur nav, pat varbūt pietrūkst, lai būtu jautrāk, bet tas prasītu lieku piepūli, un tādu no mums filmēšanas process neprasīja. Visvieglāk ir nemelot. Vismaz man. Jā, bija daži dusmu momenti, kad viss izbesīja, bet tādi jau visur gadās - pat katrā ģimenē.

Kopumā ar rezultātu esmu apmierināts, jo zinu, ka arī pašam kaut ko dokumentējot tekstos varbūt nav izdevies simtprocentīgi viss varoņiem pa prātam, tāpēc zinu, ka arī režisoram var būt savs skatījums, un tāpēc līdz pirmizrādei filmu neskatījos, lai saglabātos intriga, jo daļa safilmētā jau pazudusi no atmiņas, nemaz nerunājot par tām daļām, ko vispār neatceros, ko filmā var arī diezgan labi redzēt, bet tāds nu es esmu un man nav, ko slēpt.”

Filma par nelielu samaksu ir pieejama vimeo kontā pēc pieprasījuma jeb “on demand” - vienkārši vietnes vimeo meklētājā ierakstot “Mēs gribējām izmainīt pasauli”.

***

Otrs lielākais 4. maija filmu maratona notikums bija mākslas zinātņu doktores un kino pētnieces Ingas Pērkones jaunās grāmatas “Ekrāna skatuve: Par aktiermākslu Latvijas kino” atvēršanas svētki, kas arī notika tiešsaistē. Sarunā ar Martu Elīnu Martinsoni Inga Pērkone stāsta par aktierdarbu Latvijas kino, par aktiera autorību filmas ietvaros un to, kādi tēli pietrūkst pašmāju kino.