Aizvadīts Berlīnes starptautiskais kinofestivāls, kurš šogad norisinājās jau 69. reizi.

Berlinālei šis gads ir kā robežškirtne, jo direktora amatā jau 18 gadus esošo Dīteru Kosliku jau drīzumā nomainīs spējīgu un talantīgu profesionāļu duets -bijušais Lokarno radošais direktors Karlo Šatrians, kura pārziņā būs festivāla programma, kā arī Mariete Risenbeka, German films direktore, kura rūpēsies par festivāla menedžmentu.

Interesanti, ka pats Kosliks savulaik teicis, ka direktora amatā nevienam nevajadzētu būt ilgāk par desmit gadu periodu, jo gluži vienkārši izveidojas pārāk cieša draudzība ar filmu veidotājiem.

Šobrīd, kad pašam Koslikam aiz muguras teju divdesmit gadu kā direktoram, noteikti iespējams apgalvot, ka nākamā Berlināle būs pavisam citāda.

Mariete Risenbeka 2016. gadā bija Rīgas starptautiskā kino festivāla žūrijā.

Toreiz žūrija paviesojās Rīgas Kino muzejā, uz sarunu par kino un festivāliem, ko vēl joprojām varat izlasīt Kino Rakstu portālā.

Gaidāmās Berlināles vadības noskaņās šķiet ļoti iederīgi citēt Marietes teikto diskusijā: “Katram festivāla direktoram ir atšķirīga motivācija un iemesli, kādēļ viņš izrāda to vai citu filmu.

Nav neviena festivāla direktora, kurš varētu izrādīt tikai tās filmas, kuras ir ļoti vēlējies.

Dažreiz, piemēram, Lokarno festivāla veidotāji saka - o, šī ir ģeniāla filma, labākā, ko esmu redzējis pēdējos gados! Bet tad kāda cita festivāla pārstāvji, patiesi atzītu festivālu programmu veidotāji, kuri strādā A klases festivālos, par to pašu filmu saka – tas ir īsts mēsls,... Tā ir noticis vairākkārt, tādēļ tas vienmēr ir zināmā mērā saistīts ar tevi pašu, ar to, kam tu tici. Tādēļ esi, un tava programma būs.”

Berlināle, vadošais publikas kino festivāls Eiropā ar 400 filmu programmu un teju pusmiljonu skatītājiem, piedāvā plašas iespējas filmu klāsta daudzveidības ziņā.

Eiropas autorkino, vidējie un tālie austrumi, šobrīd tik aktuālais pamatiedzīvotāju kino atsevišķā progammā Berlinale Native ar filmām no Klusā Okeāna salām, dažādas retrospektīvas- tomēr lielāko mediju uzmanību piesaista galvenais festivāla konkurss, kura ietvaros tiek pasniegti Zelta un sudraba lāči.

Galveno balvu - Zelta lāci - žūrija franču aktrises Žiljetas Binošas vadībā piešķīra izraēļu režisora Nadava Lapida filmai “Sinonīmi”, savukārt Sudraba lācis jeb lielā žūrijas balva nonāca pie franču režisora Fransuā Ozona par filmu “Dieva žēlastība”, kurā kadra estētika pilnībā pakārtota tēmas nozīmīgumam un stāsta vajadzībām.

Filmas sižeta pamatā ir patiesi notikumi- svēto tēvu Bernāru Preinā 2016. gadā apsūdzēja par teju 70 mazu zēnu seksuālu izmantošanu. Ozons filmā akcentē arī seksuālo varmāku piesegšanu, ar ko ilgstoši nodarbojusies baznīca arī Preinā gadījumā- vēl šī gada janvārī nebija beidzies tiesas process pret kardinālu Filipu Barbarānu.  Filmas varoņi - dažāda vecuma un ģimenes stāvokļa vīrieši, kas savulaik kļuva par Bernāra Preinā upuriem, izveido organizāciju, kuras mērķis bija vēstīt sabiedrībai par notiekošo Preinā vadītajās skautu nometnēs. Šis solis – šokējošās bērnības pieredzes publiskošana gan prasa no viņiem daudz- vīriešus joprojām vajā vainas un kauna apziņa. Interesanti, ka viedokļi par konkursa filmām dalās izteikti ģeogrāfiski- itāļu kritiķis Ozona filmai piešķīris iznīcinošu vērtējumu, savukārt britu mediji raksta slavinošas atsauksmes.

Fransuā Ozons, saņemot balvu, nespēja slēpt aizkustinājumu: “Esmu šeit, Berlīnē, lai saņemtu balvu par tēmu, kas ir ļoti tuva manai sirdij - bērnu aizsardzību. Par filmu, kas cenšas pārtraukt klusēšanu par seksuālo vardarbību ietekmīgu organizāciju paspārnē.

Es nezinu, vai kino ir pa spēkam mainīt pasauli, bet esmu drošs, ka kino var palīdzēt mums to labāk izprast.

Es vēlos dalīties šajā balvā ar trīs vīriešiem, kas mani iedvesmoja- ar garīdznieka - pedofila upuriem. Aleksandr, Fransuā un Pjēr Emanuel - jūs esat mani varoņi! Parasti es šobrīd pateiktos filmēšanas grupai, žūrijai, un Dīteram Koslikam. Bet šajā īpašajā gadījumā atļaujiet man vienkārši pateikties Dievam.”

Norvēģu filmas "Ārā, zogot zirgus" operators Rasmus Vidbeks saņēma balvu par izciliem mākslinieciskiem sasniegumiem.

Vidbeka un filmas režisora Hansa Petera Mūlana iespaidīgā profesionālā pieredze šeit rezultējusies it kā klasiskā vēsturiskajā drāmā, kuras spēks slēpjas tieši skrupulozajā, ar apbrīnojamu rūpību veidotajā filmas vizuālajā tēlā, detaļās. Pēc norvēģu autora Pera Petersona daudzkārt apbalvotā romāna motīviem veidotās filmas darbība norisinās divos laikos- pēckara Norvēģijā un mūsdienās, un atbilstoši  šim laika dalījumam, atšķiras arī kolorīts- galvenā varoņa, ko atveido slavenais zviedru aktieris Stellans Skāršgārds, bērnības atmiņās mirdz koša saule, un visa realitāte šķiet tik koša, kā pēc lietus. Savukārt mūsdienās krāsu vairs tikpat kā nav, kadrs kā izbalējusi fotogrāfija tikai attāli atgādina to, kā bijis iepriekš.  Skāršgārda varonim, kurš tikai nesen atgriezies bērnības ciematā, ikkatrs sīkums – pat sala nokostās nātres pie mājas- atgādina senos notikumus- traģisku negadījumu, kad viens no kaimiņu bērniem nejauši nošāva ar bisi savu dvīņu brāli, izraisot virkni neatgriezenisku  pārmaiņu vairāku ģimeņu likteņos.

Saņemot balvu, Rasmus Vidbeks pateicās režisoram, pieminot arī neparasto paņēmienu, kāds tika lietots, attīstot filmas vizuālo koncepciju: “Ainavas spēlē nozīmīgu lomu Hansa Petera Mūlana filmā "Ārā, zogot zirgus".

No pirmās dienas, kad mēs satikāmies filmēšanas laukumā, mēs runājām par to, kā filmēt šīs ainavas tā, lai tās kļūtu arī par varoņu iekšējām ainavām. Par abstraktām un dvēseliskām, gluži kā atmiņām.

Un jūs turpinājāt pieprasīt no manis šos īpašos kadrus. Paldies par jūsu uzticēšanos savai intuīcijai, un paldies par uzticēšanos man.”

Pavisam cits kino uz Berlīni atceļojis no Kanādas. Denī Kotē izaicināja festivāla publiku, šausmu kino elementus integrējot izteikti mietpilsoniskas pilsētiņas ar mazliet vairāk kā divsimts iedzīvotājiem, realitātē. Kotē stāsta, ka filmas “Spoku pilsētas antoloģija” ierosme nāk no grāmatas ar analoģisku nosaukumu, kuras struktūra gan bijusi tik fragmentēta, un teksts - poētisks, ka tikai pieci līdz desmit procenti no teksta nonākuši scenārijā.

Šī, iespējams, varētu būt latviešu skatītājam visorganiskāk uztveramā filma - blāvie ziemas skati, savrupie pilsētiņas iedzīvotāji un izteikti askētiskā viņu komunikācija šķiet tik pazīstama.

Filmas sižets ir ģeniāli vienkāršs: pēc traģiskas autoavārijas taisnā ceļa posmā pilsētā sāk ierasties bijušie tās iedzīvotāji - tie, kuri jau miruši... Šī situācija satrauc vietējos iedzīvotājus, un īpaši mēres kundzi, kurai ļoti rūp iedzīvotāju skaita saglabāšana.

Absurdā dzīvo un mirušo iedzīvotāju līdzāspastāvēšana ir situācija, kuru katrs cenšas risināt savādāk, pat paceļoties gaisā virs apsnigušajiem laukiem - iedomātajā drošības telpā.

Tomēr “Spoku pilsētas antoloģija” nav žanra kino, mirušo un dzīvo pasaules šķiet vienlīdz reālas, savukārt režisora izvēle filmēt uz 16 mm kino lentes vērtusi filmas kadru līdzīgu hronikai.

"Filma tika uzņemta uz 16 mm kinoletnes tādēļ, ka to ierosināja mans operators, sakot - paskaties, šis senārijs ir par izzušanu, par vietu nekurienē, te viss ir tik netīrs, filmēšana notiks ziemā. Tas viss ļoti saskan ar 16 mm kino estētiku. Vēlāk mēs arī netīrīsim putekļus no filmu lentes, nelabosim defektus, un tas ļoti nāks par labu filmas atmosfērai.

Un es teicu - jā, tā ir lieliska ideja!

Es neesmu no tiem režisoriem, kas uzskata, ka jāfilmē tikai uz kino lentes, un jāskatās kino tikai uz lielā ekrāna. Tomēr, ja jums rodas izdevība filmēt uz kino lentes, tas ļoti nāk par labu filmēšanas laukumā valdošajai gaisotnei- cilvēki sāk ar daudz lielāku cieņu izturēties pret filmēšanas procesu, viņiem ir sajūta, ka, filmējot filmu uz filmu lentes, tiek radīta vēsture. Tādēļ izvēle par labu 16 mm kino lentei bija viens no labākajiem maniem lēmumiem šajā projektā."

Panorāmas programmas viens no atklājumiem - Džoannas Hogas “Suvenīrs”, kas jau janvārī izpelnījās skatītāju atzinību Sandensas kino festivālā. Daļēji autobiogrāfiskās filmas centrā ir jauna sieviete, filmu skolas studente Džūlija, kuras dzīvoklī vienmēr mutuļo dzīvība: te regulāri sanāk viņas draugi, lai smēķētu, iedzertu un skaļi un no sirds apmainītos ar viedokļiem par literatūru, kino, mūziku, un, galu galā, dzīvi.

Džūlijas ikdiena ir bezrūpīga - kad aptrūkstas naudas tēriņiem, palīgos ierodas viņas dāsnā māmiņa, teju atpazīstamā Tilda Svintone izteikti konservatīvā, bet traki šarmantā veidolā - ar lietus lakatiņu uz sirmajiem matiem, rūtainā kostīmā un košos gumijas zābakos, turklāt ar jaunu naktslampu rokās, jo Džūlijas tipiskajā studentu dzīvoklī esot par maz gaismas.

Pavisam nejauši un negaidīti Džūlija iepazīstas ar ārkārtīgi elegantu un izsmalcinātu aristokrātu Entoniju. Viņi ir visnesaderīgākais, pāris uz pasaules un tomēr vislaimīgākais, ja vien ne Entonija narkotiku atkarība.

Džūlijas lomā mēs redzam Tildas Svintones meitu, Onoru Svintoni-Bērnu, kuras aktiertēlojums ir tik dabisks un nepiespiests, it kā būtu ticis apgūts jau no mazotnes.

Lai arī gan Onora, gan viņas pasaulslavenā māmiņa intervijās apgalvo, ka aktrises karjera viņu nevilina un jau drīzumā Onoru gaida neirozinātnes studijas Kembridžā, režisore tikmēr jau plāno “Suvenīra” turpinājuma filmēšanu, kur galvenajā lomā atkal redzēsim Onoru Svintoni Bērnu.

Saprotami, ka gan uz sarkanā paklāja, gan preses konferencēs īpašu uzmanību mediji velta tieši Tildai Svintonei, un pieminēšanas vērts ir viņas viedoklis par aktiermeistarību: “Es nevaru saprast, kādēļ tas šķiet neparasts darba stils - jo tas ir tik ļoti rezultatīvs.

Runājot kā vienai no tiem cilvēkiem vai dzīvniekiem, kas atrodas šajā kinoterārijā, mēs te esam katrs par sevi, katrs ar savām domām un reakcijām.

Mūs nesaista kaut kādi vārdi, uzrakstīti uz lapas, kas kādā konkrētā laikā būtu jāizpilda. Mēs esam pilnīgi brīvi. Un, ja prātā ienāk kāda doma vai darbība, to drīkst pateikt vai izdarīt. Tas ir patiesi autentiski.”

Berlināles speciālbalvu - Zelta kameru - saņēma leģendārā kino režisore Anjēze Varda, kuras filma “Anjēze par Vardu” tika izrādīta īpašajā ārpus konkursa seansā.

Deviņdesmitgadīgā režisore filmā atskatās uz savu kino mūžu, sniedzot dažādiem filmveides paņēmieniem izvērstus un visnotaļ izklaidējošus komentārus, kas, iespējams, kādam jaunam skatītājam pavērs durvis uz maģisko Anjēzes pasauli: “Vienmēr ir patīkami saņemt balvu, lai gan esmu pāris jau saņēmusi. Tā vienmēr ir atzinība manam darbam, turklāt pasniegta no visas sirds, es to zinu.

Tāpat, es domāju, ka saņēmu šo balvu, jo esmu vāja - man nākas cīnīties ar savu nelielo slinkumu, savu patmīlību.

Un visu šo iemeslu dēļ es jūtos ļoti aizkustināta un laimīga būt šeit, kopā ar jums, un saņemt šo balvu no cilvēkiem, kuri pret mani ir bijuši tik jauki. Paldies jums visiem. “

“Suns, vārdā nauda” - tā sauc īru fotogrāfa un rezisora Šīmusa Mērfija dokumentālo filmu, kas būtībā ir viņa un britu mūziķes un dziesmu autores P.J. Hārvijas kopdarbs. Projekts aizsākās kā viņu kopējs ceļojums uz Kosovu, Afganistānu un Vašingtonu, Šīmuss filmēja, P.J. Hārvija ceļojumu iespaidā radīja dziesmu tekstus - “Cerību komūna”, “Aizsardzības ministrija” un citas, kas vēlāk pārtapa albumā The Hope Six Demolition Project. Filmas ietvaros redzam arī dažus no tēliem, kas minēti dziesmās - piemēram, “Atslēgu saišķis” veltīts kādai salīkušai sieviņai, kas ik dienas apstaigā savu ciematu Kosovā, lai pārbaudītu, vai pamestajās mājās viss ir kārtībā.

Projekta otrā daļa norisinājās jau Londonā, kur pavisam īpašos apstākļos notika šī albuma ieraksts - perfomance. Mūziķi ieraksta laikā atradās stikla istabā, kurai no visām četrām pusēm varēja piekļūt skatītāji. Šī nav tikai ceļojuma dienasgrāmata vai koncertfilma, tas ir audiovizuāls piedzīvojums, kurā kino un mūzikas rašanās brīnums ir cieši blakus, nepārtrauktā mijiedarbībā.

Lai gan tālu no klasiskas mūzikas dokumentālās filmas, “Suns, vārdā nauda”, iespējams, ir visintīmākais mūziķes portrets, kādu varam vēlēties.