MĪĻĀ "PICCOLO" SAIME!

Trīs gadu laikā esam tikušies neskaitāmas reizes, iepazinuši 267 muzikālus dalībniekus, 103 radošas, iedvesmojošas ģimenes, tāpēc līdzšinējā formātā "Piccolo" pagaidām atvadās. Noslēguma raidījumā nepilnas stundas laikā, studijā aicinot "Klasikas" direktori Gundu Vaivodi un "Klasikas" galveno redaktori Ingu Saksoni, atskatāmies uz paveikto, sazināmies ar kādreizējiem raidījuma dalībniekiem, klausāmies viņu atsūtītos muzikālos priekšnesumus, kā arī dzēšam kādu senu parādu: proti, palīdzam īstenot divu puišu – Gustava Kalēja un Bruno Manuela Vēvera – lielāko sapni, un tas notiek tepat Radiomājā, kur vai ik dienu sastopams Maestro Raimonds Pauls...

Paldies par šo nemitīgu pārsteigumu pilno laiku un neviltoto sirsnību!

Paldies, ka svētdienu rītos ap brokastlaiku pat dažnedažādo ierobežojumu laikā bijāt gatavi mūs aicināt ciemos, azartiski muzicēt, uzticēt savu kompozīciju pasaules pirmatskaņojumus, pačukstēt blēņu stāstus, kopīgi smieties un ļauties nezināmajam!

Paldies, ka bijāt gatavi mūs uzņemt savās jubilejās un vasaras brīvlaika pirmajā dienā, veroties saulespuķēs, spējāt iztēloties decembra salu, jau novembra sākumā cepāt piparkūkas un rotājāt Ziemassvētku eglītes! Ļoti ceram, ka tas tiešām visiem izvērtās par piedzīvojumu, ne pārdzīvojumu...

Paldies, ka katru reizi mēs atkal un atkal guvām apliecinājumu – Latvijā ir neskaitāmi radoši, talantīgi, zinātkāri bērni, viņus atbalstoši vecāki un vecvecāki, fantastiski skolotāji!

Paldies, ka iedvesmojāt un uzticējāt mums savus sapņus!

UZ ATKALSADZIRDĒŠANOS!

Jūsu "Piccolo"

Jau pēc raidījuma ieraksta saņēmām aizkustinošu pārsteigumu: Dārziņskolas 1. klases audzēkņu vecāki, saprotot, ka pavisam nejauši klasē sapulcējušies veseli pieci "Piccolo" dalībnieki (turklāt no pirmās, otrās un trešās sezonas!), slepus noorganizējuši fotosesiju, un bildē redzami visi malači: Haralds Mežgailis, Nora Gauja, Ludvigs Klucis, Aliandra Kravale un Krišs Kursietis. Fotogrāfijas autors – Ludviga tētis Ansis Klucis.

***

Kārlis Rūtentāls: Jā, "Piccolo" ir izaudzis, un pēc šiem trim gadiem šādā formātā "Piccolo" vairs neskanēs. Esam izbraukājuši visu Latviju, esam bijuši ciemos pie 103 ģimenēm, un kopā "Piccolo" raidījumos piedalījušies 267 bērni. Esam bijuši pie ģimenēm ar vienu bērnu, un esam bijuši pie ģimenēm, kurās ir pat septiņi bērni! Bijām arī pie ģimenes, kurā aug divi dvīņu meiteņu pāri – tas bija viens no jautrākajiem raidījumiem: man varbūt mazāk, bet meitenēm pilnīgi noteikti – visa raidījuma garumā viņas uzjautrinājās par to, ka nespēju atšķirt, kura ir kura... Taču noslēguma raidījumā viss ir citādi. Pie mikrofona esam četratā: kopā ar mani un "Piccolo" producenti Dinu Dūdiņu-Kurmiņu studijā ir "Klasikas" direktore Gunda Vaivode un galvenā redaktore Inga Saksone.

Gunda Vaivode: Un studijā pie jums abas esam nākušas ar milzīgi lielu paldies! Situācija jums patiesi ir neparasta, jo parasti esat viesojušies pie kāda mājās – turklāt arī ļoti neparastā laikā, kad nemaz tik ļoti nevarējām viens pie otra ciemoties. No mazās sēkliņas, mazās idejas izauguši gan raidījumi, gan paši bērni, pie kā jūs esat viesojušies…

Esam arī mazliet skumjas, jo kā jau parasti: kad raidījums grasās beigties, vienmēr visiem ir tik ļoti žēl, arī "Piccolo" klausītāju mums ir ļoti, ļoti daudz, bet – uzreiz pateiksim, ka "Piccolo" nebeidzas! "Piccolo" jaunajā gadā būs mazliet citā formātā, mazliet retāk, bet katru mēnesi noteikti satiksimies "Piccolo meistarklasēs" Latvijas Radio 1. studijā!

Tā būs iespēja tiem bērniem, kuri mācās mūzikas skolā, un visiem, kuriem interesē mūzika, atnākt ciemos, satikties ar raidījuma vadītāju Agnesi Egliņu, kura noteikti uz kādu raidījumu uzaicinās arī Kārli kā vokālās mākslas meistaru. Katrā raidījumā viesosies kāds cits mūziķis, un mazajiem mācekļiem būs lieliska iespēja iegūt jaunas zināšanas, spēlēt solo, spēlēt kopā ar lielajām zvaigznēm un iemācīties kaut ko jaunu. Tā ka "Piccolo" nebeidzas, bet par to visu, kas ir jau izdarīts, jums tiešām milzīgs, milzīgs paldies!

Inga Saksone: Liels paldies arī no manas puses. Bija vērtīgi un priecīgi katru svētdienu ciemoties arvien citā radošā ģimenes mājā – redzēt un arī sajust to, cik liela nozīme ir mūzikas un mākslas skolām daudzviet Latvijā. Bet atceros arī, ka bija dažādi krīzes periodi, kad Dina nāca: nu gan vienreiz – esam visu izbraukājuši. Dina, kas bija tas, kas tomēr lika un ļāva turpināt?

Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Pirmkārt jau pašas ģimenes. Jo tad, kad šķita – viss, pietiek, atlika paņemt Latvijas karti, lai saprastu, ka vēl gluži neesam bijuši pilnīgi visās Latvijas vietās… Un joprojām neesam bijuši pilnīgi visās – taču domāju, ka šobrīd mums mazliet ir "jāataudzē" mūsu topošie profesionāļi un mūsu mazie mūzikas mīļotāji. Bet katru reizi, kad zvanījām kādai citai mūzikas skolai, biju patiesi pārsteigta un arī pateicīga par atbalstu, ko no tām saņēmu: bija brīži, kad mūzikas skolas ne tikai ieteica kādu potenciālo raidījuma dalībnieku, bet arī parūpējās par ierakstiem, ja konkrētajā mūzikas skolā bija sava skaņu ierakstu studija. (..) Līdz ar to kārtējo reizi piezvanot un saprotot, ka – jā, mums ir vismaz trīs četras ģimenes, pie kurām varam braukt, mēs arī braucām. Un

tas, ko saņēmām pretī, bija liels, liels spēks un varena enerģija! Trakākais laikam bija četri raidījumi vienā dienā Ventspilī, arī tālais Latgales brauciens – beigu beigās arī tur tapa četri raidījumi. Bijām cēlušies pirms pieciem, taču nevarētu teikt, ka vakarā bijām pārguruši.

Gunda Vaivode: Tas vienmēr bijis tā vērts, jo arī šodien divi mazie puikas – Gustavs Kalējs un Bruno Manuels Vēvers – viesojās pie mums Latvijas Radio studijā, un pēc tam secināju: bērni, kuri mācās mūziku, ir citādāki – viņi ir jūtīgāki, viņi pasauli tver kaut kā radošāk, un tāpēc vien ir vērts veidot šādus raidījumus, lai mazliet iedrošinātu viņus pievērsties mūzikai, un tam iedrošinātu arī viņu vecākus.

Kārlis Rūtentāls: Domājot par to, ko man pašam nozīmējis un devis "Piccolo", teikšu tā:

man "Piccolo" ir parādījis, cik esam bagāti, cik mums ir daudz muzikālu un citādi radošu bērnu, un cik dažādas var būt radošuma izpausmes: sākot no bērniem, kas trenējas pa sešām stundām dienā, un beidzot ar tiem, kuri muzicē sava prieka pēc, īpaši neraizējoties par solfedžo vai kādām citām disciplīnām. Cik ļoti dažādi bērni un viņu vecāki redz mūziku un radošumu kā tādu! Tā ir ļoti, ļoti liela vērtība!

Man ir milzīgs prieks, ka ar "Piccolo" palīdzību ģimenes varējušas uz sevi paskatīties no malas, apzināties savu varēšanu un pēc tam to visu attīstīt. Un vēl arī par to, ka ar "Piccolo" un radio starpniecību to izdevies nodot tik ļoti daudziem klausītājiem, tādējādi – tieši tā, kā tu, Gunda saki – iedrošinot  kādu, kurš ļoti gribētu kļūt par mūziķi, bet pagaidām baidās. Un tad viņš redz, ka mazais vijolnieks pirmajā klasē spēlē Paganīni, un viņam sanāk, viņam izdodas!

Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Tā bija mūsu mazā Nora Gauja.

Gunda Vaivode: Instrumentu klāsts, ko esam dzirdējuši, kopumā bijis ļoti dažāds!

Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Jā gan… Ja pirmajā sezonā mums šķita, ka būs vijolīte, klavieres, un ja vēl kādu instrumentu pa vidu dabūsim, būsim izredzēti, tad šobrīd varam secināt, ka mums bijušas pilnīgi visas stīgas, arfu un kokli ieskaitot, bijušas ērģeles, klavesīns, fagots, oboja, tuba, eifonijs, sitaminstrumenti. Bijušas Hamonda ērģeles, akordeons, ukulele… 

Kārlis Rūtentāls: … elektriskās ģitāras, basģitāras.

Gunda Vaivode: "Piccolo" koris jau arī mums bijis, tagad vajadzētu veidot "Piccolo" orķestri – varbūt bērni satiksies "Piccolo" meistarklasēs? Starp citu, kāda bija ģimeņu atsaucība? Vai jums bija jālūdzas, vai arī kandidātu bija tik daudz, ka bija jāatsijā?

Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Cilvēki piekrita gandrīz simtprocentīgi… Tā ir liela uzdrošināšanās – savās mājās ielaist divus nepazīstamus cilvēkus, turklāt tas tiek mazliet filmēts, mazliet fotografēts, un tie ir bērni... Es gan parasti mammas un tētus mierināju, ka raidījums tiek montēts, beigās visi runā tekoši, un neveiklās vietas mēs vienkārši izgriežam. (..) 

Inga Saksone: Vai jau pēc raidījuma esat sekojuši līdzi, kas notiek ar šiem bērniem?

Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Iespēju robežās sekojam. Zinām, ka vairāki bērni mainījuši mācību iestādes un šobrīd ir Dārziņskolas audzēkņi. Kad vasarā bija lielā vētra, zvanīju vienai mūsu ģimenei – zinot, ka viņi audzē dārzeņus, jautāju, vai ar viņiem viss kārtībā. Jā, viss esot kārtībā. Jēkabpils plūdu laikā sazinājāmies ar ģimeni, kas dzīvo tieši pie dambja... Sekojam līdzi arī konkursiem, esam lietas kursā arī par dažām ģimenēm, kurās nomainījies kāds kaķis… Sekojam līdzi, piemēram, Sniedzes Sarjas gaitām. Sniedzīte ir burvīga maza pianiste, kura mācījās Ogres Mūzikas un mākslas skolā, un pie klavierēm sēdās jau pidžamā – tik ļoti viņai patīk klavierspēle! Šobrīd Sniedze ir Dārziņskolas audzēkne. Dārziņskolai ir skaista tradīcija – pasniegt Emīla balvu, un šogad pirmoreiz tā tika pasniegta jaunā kategorijā – "Cerības balva". Un šo balvu saņēma tieši Sniedze. 

(..) 

Inga Saksone: "Piccolo" neatņemama sastāvdaļa ir mazās videofilmiņas, ko veidoja Kārlis. Vai ir arī kādi dati par to, cik skatīti, cik atzīmēti tie ir sociālajos medijos?

Kārlis Rūtentāls: Lielākais rekords mums ir 242 tūkstoši. Tas ir tik daudz vienas minūtes video! Tā bija Kišu ģimene Rēzeknē, kur tētis Aldis kopā ar dēlu Gintu spēlēja akordeonu.

Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Tajā svētdienas rītā ik pa brīdim paskatījos, kā veicas šim video rullītim. Vispirms rakstīju ģimenei – neticēsiet, ir jau tūkstoš skatījumu. Tad – pieci  tūkstoši. Liekas, pēc piecdesmit uzskaiti beidzu… Taču Kišu ģimene nav vienīgie rekordisti: mums bija Gustavs Kalējs ar [Raimonda Paula] "Fledermausi", kam bija 174 tūkstoši skatījumu.

Un mums bija arī mazā Māra no Staru ģimenes Rēzeknē, kuras video arī izpelnījās vairāk nekā simttūkstoš skatījumu – viņa burvīgi dziedāja [Laura Reinika] dziesmiņu "Vārna modes skatē". Un Māra bija tas gadījums, kura savos septiņos gados spēja viena pati brīnišķīgi aizpildīt raidījumu. 

Gunda Vaivode: Un, starp citu, tā dziesma nemaz nebija vienkārša!

Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Nebija gan... Turklāt "Vārnas dziesma" Mārai ir sagādājusi kādu patīkamu pārsteigumu...

Vairāk un plašāk klausieties audioierakstā!