Pirmkārt, Kultūras pilī "Ziemeļblāzma" iekārtota plaša un apjomīga Rīgas tēlotājas mākslas studiju ikgadējā izstāde, kuras nosaukums šoreiz ir "Rozentāla pavasaris". Pārraidē uzklausām arī izstādē satikto studijas "Ziemeļblāzma" vadītāju gleznotāju Tatjanu Krivenkovu un mākslinieci Ingrīdu Pičukāni.

Otrkārt, Rīgas Fotogrāfijas biennāles ietvaros apskatāma Ivara Grāvleja kolekcija "Mūžu dzīvo, mūžu mācies", ko var apskatīt pieturvietās pa ceļam uz Juglu. "Pasāža" intervē arī pašu mākslinieku.

Treškārt, atgādinājums, ka 4. maijā pēc rekonstrukcijas svaigs un spodrs durvis vērs Latvijas Nacionālais mākslas muzejs Valdemāra ielā. Pirmoreiz pastāvīgā ekspozīcijā būs apskatama arī 20. gadsimta otrās puses māksla.

Bet noslēgumā - dzeja par gaismu.

----

Ieva Lejasmeijere: "Pagājušajā raidījumā biju satraukusies par attēlu plūdiem, par kuriem savukārt bija satraukušies Rīgas Fotogrāfijas biennāles kuratori un dalībnieki... Atgādināšu, ka joprojām turpinās biennāles izstādes. Kaut ko minēju par to, ka ne jau visi apjūk šajos plūdos, ne visus tie satrauc, un ka daudzi mākslinieki plūdus uztver kā normālu fonu un kontekstu savai darbībai... Tad vēl vienas citas sarunas sakarā sadomājos: cik žēl, ka droši vien nekad tehnoloģijas nepiedāvās man nekādu tādu gadžetu, kādu diskrētu iekārtiņu, kas ļautu uz pasauli un arī mākslu paraudzīties kāda cita acīm. Kā citas profesijas cilvēks, kurš ikdienā uzņem un lieto attēlus, bet nenoņemas ar mākslu. Un, ziniet, kaut kādu ja ne mieru, tad vismaz atpūtu no tā attēlu plūdu satraukuma dabūju Kultūras pilī "Ziemeļblāzma", kur iekārtota plaša un apjomīga Rīgas tēlotājas mākslas studiju ikgadējā izstāde. Šoreiz izstādes nosaukums ir "Rozentāla pavasaris".  Izstādē satiku studijas "Ziemeļblāzma” vadītāju gleznotāju Tatjanu Krivenkovu un jautāju, kā viņa kā profesionāla māksliniece raugās uz kolēģu amatieru darbiem...

Amatieru gleznas, manuprāt, ir kā zāles attēlu plūdu un visādu pretrunu un jautājumu satrauktam prātam. Tur viss ir nešaubīgi kā nākas, kā dzīvē – debesis ir koši zilas, zāle zaļa, gulbīši tur ir un citi putni.

Un cilvēku attiecības ar attēliem ir kristālskaidras un sirdsšķīstas. Viena kundzīte, piemēram, Tatjanas Krivenkovas studijā gleznoja ķipīti, kādu lieto pirtīs dažreiz. Viņa glezno to ķipi tāpēc, ka viņas vīrs uztaisījis pirtiņu un aizrāvies ar visām tām pirts lietām, un viņa grib šo gleznu dāvināt viņam dzimšanas dienā. Ziemeļblāzmā izrādījās, ka ne es viena fanoju par amatieru vienkāršību. Satiku izstādē arī mākslinieci Ingrīdu Pičukāni, kas iedvesmojas no amatieru mākslas Ziemeļblāzmā.

Bet, atgriežoties pie Rīgas Fotogrāfijas biennāles, aicinu pievērst uzmanību Ivara Grāvleja darbiem. Gan tāpēc, ka viņš vienkārši ir brīnišķīgs mākslinieks, gan arī tāpēc, ka arī viņš savos darbos bieži atsaucas uz daudz ko attēlu kultūrā, kam nav nekāda sakara ar mākslu. (Ja drīkst tā teikt, jo stingri ņemot, mākslas rokas ir garas, tai ir sakars ar visu ko!) Tātad visāds visdažādākā veida un rakstura kičs un trešs Grāvlejam noder mākslai. Šoreiz tie ir krāšņi - nevar saprast, slāviski vairāk vai bolivudīgi - plakāti tādā kā konfekšu kastes estētikā – ar sirdīm, rasu rožu ziedos un zeltu, protams. Šo attēlu kolekciju sauc "Mūžu dzīvo, mūžu mācies" un tā, protams, ir par tiem pašiem smacējošajiem attēlu plūdiem un to ietekmēto diezgan jau šausmīgo skatītāja ikdienu. Šie darbi gan nav redzami izstādē, bet izstādīti sabiedriskā transporta pieturvietās pa ceļam no centra uz Juglu. Ja nu tas nekādi nav jūsu maršruts, ielūkojieties internetā, kur Satori publicēta videointervija ar mākslinieku. Taču es piedāvāju arī ieskatu mūsu sarunā....

Runājot par augsto mākslu, pievērsiet uzmanību, ka 4. maijā, valsts svētkos, pēc rekonstrukcijas atvērs svaigu, spodru Latvijas Nacionālo mākslas muzeju Valdemāra ielā. Pirmoreiz pastāvīgā ekspozīcijā arī 20. gadsimta otrās puses māksla. Kaut arī telpu ierobežojuma dēļ nevar šo ekspozīciju kārtīgi izvērst, ir ļoti svarīgi, ka Aija Zariņa, Andris Breže, Andrejs Grants, Egons Spuris un daudzi citi dzīvie klasiķi nav nekādi margināļi. Nupat ar šo autoru iekļaušanu pastāvīgajā ekspozīcijā varam uzskatāmi redzēt, ko tad ar mākslu dara un kam tai vajadzīgs muzejs ar visu savu statusu... Un tikpat uzskatāmi var redzēt, ka zelts lieliski noder ne vien kičīgās kolāžās, bet arī kāpnēs un liftos kā tēlainos mirdzošos ceļos pa mākslas templi. Visu cieņu lietuviešu arhitektu birojam Processoffice!

Raidījuma noslēgumā - dzeja par gaismu. Iesākām reiz lasīt dzeju par fotogrāfiju. Pa šo laiku koncepts neviļus izpleties, un gribas tagad dzeju par gaismu, kas jau par to pašu fotogrāfiju vien ir. Dzejoļi šoreiz divi. Inese Zandere no krājuma "Melnās čūskas maiznīca” un dzejolis no Krišjāņa Zeļģa jaunā krājuma "Zvēri".