Šoreiz Ieva Lejasmeijere aicina ielūkoties divās izstādēs. Viena ir liela, otra – maza, un abas – ļoti interesantas.

Rīgas Fotomēneša ietvaros Nacionālajā bibliotēkā atklāta trīs dažādu laikmetu fotomākslinieku darbu izstāde "Gleznas un skulptūras". Izstādi komentē Katrīna Teivāne-Korpa, kuras doktora disertācijas tēma saistīta ar Latvijas fotogrāfijas vēsturi 20. gadsimta sākumā.

Ieva Lejasmeijere: "Izstādē kopā redzami fotogrāfiski attēli, kas radīti 20. gadsimta sākumā, to autors ir Eduards Gaiķis, tad ir attēli, kas tapuši 20. gadsimta vidū, to autors – Valters Jānis Ezeriņš, un trešā autore ir Līga Spunde, kuras darbi tapuši pavisam nesen. Visus šos autorus vieno kaislīga un ieinteresēta attieksme pret fotogrāfijas eksperimentālām iespējām. Un izskatās, ka tāda attieksme ir arī izstādes kuratoriem Elīnai Sproģei un Arnim Balčum. No Gaiķa redzami autohroma tehnikas attēli, tas ir viens no pirmajiem krāsu procesiem fotogrāfijas vēsturē. Gaiķis kā kārtīgs piktoriālists eksperimentē, lai apliecinātu fotogrāfijas glezniecisko potenciālu.

Valters Jānis Ezeriņš sācis darboties fotogrāfijā 60. gados un ir viens no fotokluba "Rīga" dibinātājiem. Solarizācijas tehnikas pionieris, kā viņu vērtē fotogrāfijas speciāliste Alise Tīfentāle. Bet šajā izstādē redzamas viņa fotogrammas, tātad - fotoattēli, kas iegūti bez kameras. Pirmais, kas nāk prātā, uz tiem raugoties, ir britu fotogrāfijas izgudrotājs Henrijs Fokss Talbots.

Līga Spunde eksperimentē atbilstoši mūsdienu iespējām un uztveres īpatnībām. Visādā ziņā visa ekspozīcija kopumā rosina padomāt par aizraujošajiem fotogrāfijas likteņiem.

"Un svarīgi, protams, ka izstādīts visai paliels zaļš krokodils. Trīsdimensionāls," - tā Ieva Lejasmeijere, uz sarunu aicinot Katrīnu Teivāni-Korpu, kuras doktora disertācijas tēma saistīta ar Latvijas fotogrāfijas vēsturi 20. gadsimta sākumā.

Katrīna Teivāne-Korpa studē Latvijas Mākslas akadēmijas doktorantūrā, kur pašreiz izstrādā promocijas darbu “Fotogrāfa Roberta Johansona radošā darbība un Latvijas fotogrāfijas vēstures konteksts no 20. gadsimta sākuma līdz Otrajam pasaules karam”. Savdabīgi, ka tieši Eduards Gaiķis ir Johansona laika biedrs. "Johansons sāka nedaudz ātrāk, jo fotogrāfiju viņš apguva kā profesiju atbilstoši tā laika standartiem, mācoties trīs gadus Rīgā pie vācu fotogrāfa," stāsta Katrīna. "Cik mēs zinām, Gaiķis ir sācis interesēties par fotogrāfiju pašmācības ceļā un faktiski arī savu atpazīstamību viņš vairāk guva jau starpkaru periodā. Mākslas fotogrāfija arī profesionāļiem bija hobijs, kas varbūt arī ir tas iemesls, kāpēc šodien mēs viņu tik ļoti izceļam kā eksperimentālāko un vienu no interesantākajiem fotogrāfiem.”

Eksperte uzsver, ka Gaiķa stilistiku vislabāk var saistīt ar gadsimta mijā aktuālo: "Viņa saglabāto darbu lielākā daļa prezentē pēcapstrādes tehnikas – bromeļļas tehniku, viņš arī ļoti eksperimentējis ar vizualitāti un motīviem. Tomēr latviešu fotogrāfijā vispopulārākais žanrs bija ainava. Gaiķis šajā mākslinieciskajā darbībā tiešām centās meklēt jaunus skatījumus, izejot no ierastā skatpunkta, kas viņu rāda kā ļoti savdabīgu mākslinieku. Tradīcijas viņš 20. gadsimta sākumā savijis ar jaunajām tendencēm. Tas ir savdabīgi, interesanti, it kā nedaudz konservatīvi un vecmodīgi, bet ļoti šarmanti.”

Savukārt Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā apskatāma Miervalža Poļa darbu retrospekcija "Ilūzija kā īstenība".

"Šķiet, ka Polis ir viens no populārākajiem Latvijas māksliniekiem. Gan fotoreālistiskās gleznas, gan Bronzas cilvēka akcijas pilsētvidē droši vien daudziem nāk prātā vai uzaust atmiņā," uzsver Ieva Lejasmeijere un piedāvā ieskatu sarunā ar izstādes kuratori Dainu Auziņu.

Daina uzskata, ka Poļa fotoreālisms nav ar pamatīgu  hronoloģisku nobīdi no īstā fotoreālisma, kas Amerikā reaģēja uz  abstrakto ekspresionismu, ar ko saistās Poļa virziens: "Šis ir tas gadījums, kad nobīde ir salīdzinoši neliela, jo, ja sešdesmitajos gados tas attīstās Rietumos, tad līdz Poļa interešu laukam tas ir nonācis 1973. gadā. Viņš pats apgalvo, ka uz fotoreālismu gājis pakāpeniski - ar interesi par gleznošanu no attēla, nevis no dabas. Un tad viņš izlasījis poļu žurnālā projektu par amerikāņu fotoreālistiem, kas viņa interesi pastiprinājis.”

Polis savus mākslas darbus allaž labprāt izrādījis plašākām cilvēku masām, vienīgi glezna ar nosaukumu "Pirksti”, kurā attēloti trīs ļoti palielināti mākslinieku pirksti, precīzāk – fragmentēts pirkstu tēlojums, kādu laiku mākslas mīļotāju acīm nav bijusi pieejama. Lai gan šis darbs ir ļoti tuvs amerikāņu hiperreālismam, tomēr Daina uzsver, ka Polis tomēr priekšroku devis mazākiem izmēriem: "Citos gadījumos Polis atšķirībā no amerikāņiem strādā salīdzinoši nelielos izmēros un ar palielināšanu pārāk neaizraujas. Vēlāk viņš motīvu attīsta, veidojot darba ciklu ar nosaukumu "Sala”, kas pazīstams arī kā "Kolosu sala”, kas veltīta viņa fantāziju objektam – salai, uz kuras atrodas drupas, senas civilizācijas paliekas šādu pirkstu izskatā.”

Lai gan Daina Auziņa uzskata, ka, viņasprāt, Miervaldim Polim nav izveidojies izteikts sekotāju pulks, pateicoties padomju laikā apspēlētajam proponētā reālisma virzienam, viņa darbi iedvesmo: "Tiešā veidā "redzēt Poli" nevar, bet tas drīzāk izriet no sarunām ar nākamo paaudžu māksliniekiem, kuri apgalvo, ka viņiem bija ļoti svarīgi, cik brīvi Polis darbojās padomju laikā mākslā un ka tas viņus ļoti iedvesmojis pašiem būt brīviem.”

Ieva Lejasmeijere: "Atzīmēšu divas vietas vai lietas, kas man izstādē šķita visinteresantākās. Pirmā ir neliels melnbalts zīmējums momentuzņēmumu estētikā, kurā slavenais fotoreālisms parādās pavisam diskrēti un intriģējoši. Redzama aina no kādas ikdienišķas norises, cilvēki kaut kādā vidē kaut ko dara, pin vainagus vai ko tādu, stāv, sēž, neko vispār nedara. Kadra, teiksim tā, centrā zemē sēž sieviete un raugās kamerā. Ļoti iespaidīgs darbs!

Otra vieta, kas sagādāja pārsteigumu, bija parādes portretu pats sākums, kad tie vēl bija dzīvīgi un tēlaini, atmosfēriski un pilni, ja tā var teikt. Atšķirībā no pēdējo gadu parādes portretiem, kas liekas gluži virtuozi un gluži atbaidoši, jo tajos vairs nav nekā no 80. un 90. gadu dailes.

Kaut kāda burvība piemīt vismaz diviem portretiem – Helēnu Demakovu Polis gleznojis 1995. gadā, bet Ramonu Umbliju – vēl pirms 10 gadiem. Nevar īsti saprast, vai skaistas ir tās sievietes, vai skaistas ir gleznas, ziniet, tur viss sajūk un nav vairs svarīgi, kas tieši ir skaists.

Nu nezinu, dzīve tobrīd ir skaista, kad es uz tām gleznām skatos."