Šoreiz par divām izstādēm Rīgas mākslas telpā. Mazajā zālē - ļoti nopietns, vienlaikus izvērsti un kompakti pasniegts darbs: tā ir mākslas zinātnieces Ievas Astahovskas kūrēta izstāde ar nosaukumu "Kinētikas arheoloģija". Izstādē tiek rādīti un piedalās divi dažādu paaudžu mākslinieki – Latvijas kinētiskās mākslas klasiķis Valdis Celms, kurš mākslā un dizainā darbojas jau kopš 70. gadiem, kā arī jaunā restauratore Ieva Alksne, kura izstādē stāsta un rāda nošķīrumu, runā par laikmetīgās mākslas restaurācijas specifiku.

Turpat Rīgas mākslas telpā apskatāma kaut kur redzētam grafiti varonim veltīta izstāde. Izrādās, ka kantainajam, kā rakstīts anotācijā, "smaidīgajam druknajam pintiķim" Kiwie jau 10 gadu. Par godu jubilejai viņš no namu fasādēm, brandmūriem, patiltēm un miskastēm pārcēlies uz cienījamām telpām ar apkuri un elektrību. Izstādē redzamas instalācijas, un, ja kāds uzreiz nepamana, tad šī ir politiska māksla... Izstāde uzstāda problēmu Latvijas mūsdienu mākslā un mākslas vidē, proti, par brīvību kā būtisku mākslas darba ieceres un tapšanas apstākli.

Vēl arī par Artura Bērziņa jaunajiem darbiem izstādē Olaines Vēstures un mākslas muzejā un Rasas Jansones glezniecības izstādi "Ģimenes. Mammai ir kupris. Bērns spēlē cīņu par varu. Tēti kāds sargā" Cēsu izstāžu namā. Izstāde ir mākslinieces rezumējums par "ģimenes lietām", kurā neizbēgami atklājas arī viņas feministiskā nostāja.

Visbeidzot, saruna ar mākslas kritiķi, grāmatas "Daiļās mātes" autori Janu Kukaini.