Šoreiz uzmanības centrā Raida Kalniņa personālizstāde "Izlaušanās. Pazudušais bruņinieks" galerijā "427" un laikmetīgās mākslas izstāde "Lielāks miers, mazāks miers" Dzelzceļa vēstures muzejā. Raidījuma viesi - mākslas kritiķis Valts Miķelsons, galerijas vadītājs Kaspars Groševs un māksliniece Rasa Jansone.

Galerija "427" iekārtojusies jaunās un mājīgās telpās - Stabu ielā 70, mājvietas maiņu atzīmējot ar Raida Kalniņa personālizstādi. Kālab tieši viņš? "Latvijas kontekstā Raids ir tāds ļoti īpatnējs mākslinieks, kura rokraksts ir visai savdabīgs," izvēli pamato galerijas vadītājs Kaspars Groševs. "Viņam nav raksturīga Latvijas Mākslas akadēmijas stigma - Raida gleznām ir cits piegājiens. Naivs, jocīgs, bet tieši tas arī mani saista - ka viņš atradis savu valodu."

Par izstādi savas pārdomas pauž Raida kolēģe - gleznotāja Rasa Jansone. Viņa uzsver, ka Raida personība stāv ārpus "vecajām sarežģītībām, jaunajām vienkāršībām un meinstrīmam". 

"Un šausmoņi viņam iznāk nevis tāpēc, ka Raids nemāk toņus sajaukt, bet gan tāpēc, ka viņš, šķiet, ķiķina pats par sevi," prāto Rasa Jansone.

Pašai Ievai Lejasmeijerei, raugoties uz Raida Kalniņa darbiem, sākotnēji šķietot, ka tā visa ir kļūda. "Taču rezultātā man gribas Raida darbus nosaukt par gotiski ezotēru absurdu." Valts Miķelsons savukārt bilst, ka mākslinieka darbiem raksturīga rotaļība par tēmām, kuras reālā dzīvē prasa uztvert nopietni. "Raida izstādē uz to var paskatīties mazāk nopietni."

Rotaļīgā ezotērika, citplanētieši un mirušie raksturīgi arī Miķeļa Fišera darbiem. Ir sajūta, ka Raids saglabājis pagrīdes mākslinieka tēlu.

Ievas rezumējums: tie, kuri nebaidās no laikmetīgās mākslas, jaunās keramikas, konceptuālās glezniecības, kapiem un priecājas par kvalitatīvu absurda estētiku, tiek laipni aicināti uz Stabu ielu 70!

Laikmetīgās mākslas izstāde "Lielāks miers, mazāks miers" Dzelzceļa vēstures muzejā ir četru paaudžu mākslinieku izstāde. Ievu mulsina izstādes satura pieteikums, kurā rodamas šādas rindas: "Izstādes nosaukums nav pamatots realitātē, jo patiesībā nekāda miera nav."

Vai patiesi Latvijas mākslā valda nemiers?

Valts Miķelsons: "Apdomājot plašāk Latvijas mākslas ainu, tas šķiet paradoksāli. Jo latviešu māksla ir miermīlīga. Nemiers ir politikā, ziņās, bet noteikti ne mākslā. Tā ka kuratores tēmas izvēle ir intriģējoša. Darbi ir rāmi, tie izskatās autoritatīvi, pārliecinoši, bet man izstādē kopumā pietrūkst nemiera, mobilitātes, kustības, kas ļautu runāt par nošķīrumu laikmetīgās mākslas kultūras telpā, kur vienā pusē būtu autoritatīvais, pārliecinošais, bet otrā pusē - krietni spurainākas, mazāk saprotamas parādības, kas nerada estētiski prezentējamu rezultātu."

Ieva Lejasmeijere: "Izstādes ievirzi iztēlojos kā kora mēģinājumu, kur kuratore rečitē priekšā korim, sakot - "miers", un koris arī atbild: "Miers, miers, miers." Bet ko skatītājam iesākt ar dažādi aplūkoto mieru?"

Ievai vislabāk paticis Ernesta Kļaviņa un Andreja Kļaviņa darbs "Laimīgais princis", kur saskatāms spēles moments, kura pietrūkst lielākajā daļā ekspozīcijas. "Izstādē labi var redzēt kuratora darbu ļoti plašā nozīmē."