Šoreiz "Pasāžā" - par Arņa Balčus personālizstādi "Izstāde izstādē" Latvijas Fotogrāfijas muzejā, par Andra Brežes personālizstādi "Teksta uzdevums" galerijā "Alma" un par Latvijas Laikmetīgās mākslas centra grupas izstādi "Kopīgā vēsture" muzejā "Rīgas Birža".

Iedomājieties, ka tas viss - fotografēšana un citādu visādu mākslas darbu taisīšana, izstādīšana un tad skatīšanās - ir saruna. 

Arnis Balčus: Kas notiek ar fotomākslu pēc izstādīšanas? Kur kolekcijas, rakstu un attēlu krājumi, pētījumi? Kur?!

Andrejs Grants: Neredzu traģēdiju, ja izrādās, ka tu strādā plauktam. Galvenais ir pašam rūpēties, lai taviem darbiem ir arhivāla kvalitāte, tad gan jau tie nekur nepazudīs.

Ivars Grāvlejs: (Parāda rupju žestu un iekāpj lidmašīnā.) 

Boriss Groiss: Vienmēr kāds sūdzējies par mākslas atkarību no komentāra. Regulāri atskan aicinājumi mest malā visas teorijas, interpretācijas un diskursus, lai koncentrētos uz tīro mākslu. Tomēr neatbildēts paliek jautājums, kā var garantēt, ka šāds mākslas uztveres veids vispār ir iespējams.

Andris Breže: (Lasa priekšā savu darbu nosaukumu sarakstu.) Stacionāra iekārta apkārtējās realitātes noraidīšanai. Pārvietojama iekārta apkārtējās realitātes noraidīšanai. Ierīce realitātes pārveidošanai.

Santa Hirša: Kastes formāts priekšmetu instalāciju ir pārvērtis par attēlu, un caur šo ironisko žestu atkārtojas stāstu-attēlu, dzīvā-nedzīvā pretnostatījumi.

Andrejs Strokins: (Saprotoši pamāj ar burbuļplēvi Arnim Balčum pāri Vecrīgai.)